Pie akas

Veca kļava.
Veca aka.
Veci grodi arī.
Māte garām iet
Un saka:
- Ko tu, dēliņ, dari?

- Te man smiltīs
Izaug koki.
Izaug krūmi.
Paskat - kūp!
Vai tie nav joki?
Dūmi!

Skurstenis.
Un jumts.
Un pamats.
Tas ir - nams!

- Būvē vien!
Labs katrs amats.
Tikai zini:
Akā - sams!

Saules krāsa

Viesos es ar māsu eju.
Saule rāda zelta seju.
Lūk, aiz kalna! Lūk, pār leju!
Apstājos un atkal eju.

Zelta saule, kur vien skatos!
Zelts stāv druvā rudzu statos.
Zelts rit gaisā. Zelts rit ratos,
Zelts viz māsas linu matos.

Putni

Bezdelīga odu nes,
Strazds nes bērniem tārpu,
Vārnai pacelt tīrais nieks
Smagu rudzu vārpu.

Gandram knābī vardulēns,
Pele - vanadziņam.
Lielais vanags cāli stiepj:
Nav par smagu viņam.

Viens par otru lielāku
Putni paceļ nastu.
Kurš visvairāk pacelt spēj?
Vai jūs sacīt prastu?

Vīriņš un sēne

Mazs vīriņš kādu svēturīt
Iet mežā pastaigāt.
Te pēkšņi - lietus iesāk līt,
Un līst un negrib stāt.

Zem sēnes, zem sēnes,
Zem sēnes jāpalien:
Kad jumts pār galvu klāsies tev,
Tad būsi sauss aizvien.

Bet lietus līst un līst, un līst.
Kas zin, kad mitēsies?
Kad vīriņš varēs ārā līst?
Un kad viņš mājās ies?

Zem sēnes, zem sēnes
Jau stāvēt apnīk tam.
Un gudro viņš: ko darīsim,
Lai mājās nokļūstam?

Viņš nolauž mazu beciņu -
Tā lietussargs tam labs -
Un jautri iet pa teciņu,
Jo drošs, ka nesaslaps.

Zem sēnes, zem sēnes
Tam jauks ir patvērums.
Un - lai no tā mēs mācāmies,
Ko lietū darīt mums!

Kur pasakas cēlušās

Jūs brīnāties, bērni, kur vectētiņš
Ir ņēmis tik skaistas pasakas?
Tāpat kā jūs - tā reiz arī viņš
Ir bijis - mazs.
Un - tāpat kā jūs - viņš klausījās
Sava vectētiņa pasakās.

Un viņa vectētiņš?
Arī tas reiz bija mazs puisēniņš
Un klausījās modri, klausījās klusi,
Pašķiebis galvu uz sava vectētiņa pusi.
Tāpat arī tas...

Kurš pateiks, cik galu galā vecas ir pasakas?
Man liekas, tās vectētiņš, pirmais kas bijis,
No kokiem un putniem būs noklausījis.

Grūti uzdevumi

Divi vērši, divi auni.
Cik ir ragu?
Divi zirgi, divi jēri.
Cik ir nagu?
Divi suņi, divi kaķi,
Cik ir kāju?
Cik ir vienam strazdu pārim
Gimeņmāju?

Viena muša, viena spāre,
Cik ir spārnu?
Divi knābji, četras kājas.
Cik ir vārnu?
Divas kazas, divas aitas,
Cik ir bārdu?
Divu gaiļu divās dziesmās
Cik ir vārdu?

Svēteļa saime

Tāds sīks un niecīgs vīrelis -
Trīc zilā gaisā cīrulis.
- Cik labi, kam savs būris rasts! -
Svelpj jaunās mājas durvīs strazds.
Cik aša gaita žagatai,
Kaut knābī ēsma smaga tai!

Bet, gadus skaitīt lūkodams,
Sēž dzegužpapus kūkodams.
- Kukū! Kukū! - sauc dzegužpaps,
- Šis gads būs skaists! Šis gads būs labs!

Pie dīķa rājas zostēviņš.
Tur savus bērnus strostē viņš.
Un vistu saime dārziņā
Ņem tārpus savā pārziņā.

Reiz Lauva zvērus ciemā lūdz,
Un šie tūdaļ ar nāk -
It naski šoreiz Lācis šļūc,
Lobj Zaķis, ko tik māk.

Bet Lapsa - pati beidzamā.
Tai nav šī lieta steidzama.
Ja netiks šodien, aizkāps rīt:
Var Lauva drusku pagaidīt.

Liek Lauva visiem apsēsties.
Un šie ar apsēstas.
Teic paldies Lācis sēzdamies,
Un Zaķis paklanās.

Bet Lapsa - kājās stāvēt var.
Tā sēdējusi aizvakar.
Ja gribēs, sēdēs atkal rīt:
Var soliņš drusku pagaidīt.

Tad Lauva Zaķi izvaicā:
- Kā patīk šeit? Teic drošs!
- Ne visai, jūsu augstība,
Jo jums... te... mazliet... ož...

Bet Lapsa - nostāk paraujas,
Tā jūt, ka Lauva dusmojas.
Viņš nesaka ne nē, ne jā.
Klāt Zaķim stunda pēdējā...

Un Lauva, Zaķi norijis,
Liek Lācim izteikties.
- Ak, augstība, cik tīrs te viss.
Un smakas? Nav, paties!

Bet Lapsa? Drosmes tai vairs nav,
Ir Lauva atkal dusmīgs jau.
Viņš nesaka ne nē, ne jā.
Klāt Lācim stunda pēdējā...

- Nu, Kūmiņ, ko tu klusē vien? -
Bet Lapsa atteic tā:
- Man iesnas nu jau trešo dien, -
Un slaukās mutautā.

Tā Lapsa dzīva palikās,
No Lauvas zobiem izglābās.
Jo Lauvam bail no kumosiem,
Kas pilni iesnu vīrusiem:
Drīkst ķēniņš mieloties un baudīt,
Bet viņam nepieklājas šķaudīt.

Mazs cilvēks ir tikpat pilnīgs kā liels.

Ne cilvēkus, ne viņu dzīves nevar izmērīt ar olekti.

Vajag spriest par cilvēku pēc viņa īpašībām, nevis pēc viņa tērpiem.

Mēs varam mīlēt gan šo, gan to, bet nevajag līdz galam saistīties ne ar ko citu kā tikai ar sevi pašu.

Vislielākais, kas vien pastāv pasaulē, ir prast piederēt sev pašam.

Vajag, lai mums būtu sievas, bērni, manta un – galvenais – veselība, kam tā lemta, bet nevajag tam visam tik stipri pieķerties, lai no tā būtu atkarīga mūsu laime. Nepieciešams atstāt sevī kādu stūrīti, kurš būtu tikai mūsu, vienmēr mūsu rīcībā un kurā mēs baudītu īstu brīvību, kur mēs varētu pabūt vienatnē. Šeit mums vajag risināt sarunas pašiem ar sevi; šeit mums jāspriež un jāpriecājas tā, it kā mums nebūtu nedz sievas, nedz bērnu, nedz mantas, nedz saimniecības, nedz kalpu, - lai tad, kad nāksies to visu zaudēt, nebūtu jāpierod iztikt bez tiem.

Mums piemīt dvēsele, kas spēj biedroties pati ar sevi; tai ir kam uzbrukt un ko aizstāvēt, tai ir ko saņemt un ko dot; mums nav jābaidās, ka šajā vientulībā mēs nonīksim garlaicīgā bezdarbībā.