tāda ir mūsu dzīve
starp nomodu un starp sniegu
starp mīlestību un pasaku
starp maizes donu un miegu
pa vidu kā saulespuķei
sēklas sīkas un melnas
uzdvašo stiprāk
un nepaliks vairs uz delnas
tāda ir mūsu dzīve
sakni dzen dārzā svešā
novīst pie nama sliekšņa
bet izplaukst uz padebeša
neatminēt vairs vakara
necerēt rīta
tāda ir mūsu dzīve
trausla un nepelnīta

Mums visiem ilgi jāzied -
tik ilgi, cik vien var;
un, protams, augļi jānes -
tik ilgi, cik vien var;
kad augļu nav, ne ziedu,
kad salna tevi skar -
vēl uzsvilpo un dziedi -
tik ilgi, cik vien var!...

Visu mūžu es ceļu māju.
Tas ir sievietes sensenais amats.
Ceļu smiedamās.
Ceļu rādamās.
Ceļu, gaužas asaras raudādama.
Ai, cik vēji ir kāri uz siltumu,
Kuru sargāju es!
Kā viņiem gribas to azotē iebāzt
Un svilpojot projām nest!
Visu mūžu es ceļu māju,
Lai jums kur pārnākt būtu.
''Nekur nav tik labi kā mājās!'' jūs sakāt,
Un atkal es stipra jūtos
Un neticu saldajai čigāna dziesmai,
Kas vilina projām iet.
Smaržo pīrāgi, un uz palodzes
Mājas svētība zied.

Kad sirms mats iemaldās
pārējo vidū,
vai, kas par apcerēm, atcerēm,
ažiotāžu,
bet tas ir tas pats,
kas vasaras gammā
ieklīst gladiolai -
rudens zīmei.

Cilvēks ir taisni tik vecs,
cik smagi nes
gadu stāžu,
cik stipri vai vāji
brīnās
par brīnumiem.

Lūdz no saules, lūdz no ziediem,
Lai ir gaismas jūdzes garas,
Lai tās brīnumus vien dara -
Aizdzen paguruma stundas,
Lai vien gaišas domas junda.

Tu sacīsi, ka es jau vecs un sirms,
Ka stumbra tāss vairs neviz baltumā?
To vārdu dēļ mazdrusciņ salti man,
Bet es tev teikšu: padzeries vispirms!

Kā katru gadu nāc pie manis - drīkst -
Un māla krūzi liec zem urbuma,
Nav sulām vairs tā senā skurbuma,
Bet saldums ir: vēl skudras tajā slīkst.

Cik man ir gadu?

Tikpat,
cik maniem jāņtārpiņiem,

Tik,
cik es spīdu.

Vien gadus neskaiti
ne dzeguzēs, ne svecēs -
tos ieliec savu cimdu rakstu lokos
un izloloto dālijziedu zvaigznēs.

Vien gadus neskaiti -
tie nav no svara.

Tik sniedz mums savu sirsnību
vēl brīdi...

Par zemeņogu pateikt paldies,
Par puķi, kas pretī staro,
Un mierīgi zālē atgulties, -
Ko vairāk gan vēlēties varu?

Kas ir dzīve?
Tā ir jāņtārpiņa zibsnis
nakts tumsā.
Tā ir bizoņa siltā dvaša
ziemas salā.

Tā ir sīka ēna, kas aizslīd pār
zāli un nozūd saulrietā.

Mani gadi - mani putni,
mani putni - mani gadi
aizlido.
Es noskatos tiem nopakaļ,
bet man nav žēl,
jo tie aiznes
manas bēdas, manas nelaimes un
skumjas,
manus bezprātīgos sapņus aiznes...

Dievs cilvēkam, ēzelim, sunim
un pērtiķim dalīja gadus:
ikvienam pa trīsdesmit deva,
vien cilvēkam likās tas pamaz;
viņš piedevas lūdza no visiem:
no ēzeļa piecpadsmit ņēma
un tikpat - no suņa un pērtiķa...
un dzīvoja vēlēto mūžu:
līdz trīsdesmit cilvēks viņš bija
un mīlēja meitas un vīnu,
tad - piecpadsmit ēzeļa gadus
viņš pūlējās, sarausdams mantu;
rau, pienāca suņa gadi,
un iekrātais jāsargā skaudri,
un beigās tie pērtiķa gadi,
Kad izsmiekls bij viņa alga.

Ja cilvēks pats sev ir dārgs, tad lai viņš sevi uzmanīgi pavēro; patiesība sargā to, kas sevi sargā. Ja cilvēks pats cenšas būt tāds, kādiem viņš māca būt citiem, tad, pats būdams pakļauts, viņš var pakļaut.
Ja kaujā kāds tūkstošiem reižu uzveic tūkstošiem vīru, bet otrs uzveic sevi, tad otrais ir dižākais no abiem iekarotājiem.
Tie ir muļķu - vai tie ir parastie cilvēki vai garīdzniecības pārstāvji - paradumi uzskatīt, ka tas ir paveikts paša spēkiem. ''Lai pārējie ir man pakļauti. Un šajā vai citā notikumā man jāuzņemas izšķirošā loma.''
Muļķiem nerūp pildāmie pienākumi vai sasniedzamie mērķi, jo viņi domā vienīgi par sevi. It viss kalpo par viņu tukšuma pjedestālu.

Vērojiet un apceriet dzīvi!
Viss ir pārejošs, un nekas nav pastāvīgs.
Ir dzimšana un nāve,
augšana un noriets,
ir apvienošanās un šķiršanās.
Pasaules slava ir kā puķe:
no rīta tā zied,
bet dienas svelmē jau novīst.

Patiesība
nepazīst ne dzimšanu,
ne nāvi; tai nav ne sākuma,
ne beigu.
Esiet atvērti patiesībai!
Patiesība ir prāta nemirstīgā daļa.
Iedibiniet savā prātā patiesību,
jo patiesība ir mūžīgā attēls.
Tā atspoguļo nemainīgo.
Tā atklāj mūžīgo;
patiesība dāvā mirstīgajiem
nemirstības dāsnumu.