Mums gadi ir kā kalnu grēdas,
Ko svētceļniekam pāriet lemts
Un kur tas atstāj savas pēdas;
Mums gadi ir kā kalnu grēdas,
Kas apklāj mūsu rūpes, bēdas
Un visu, kas no dzīves ņemts.

Ej negausīgi dzīvi dzer!
Tev brīnumdurvis jāatver,
un nav tev vaļas zīlēt.

Ej savu brīnumputnu tver!
Kad mūžā rūks jau niknais ''r'' -
tad būs par vēlu mīlēt.

Tik mūžs būs īss,
Cik paspīdēsi;
Tik mūžs būs garš,
Cik paveikt spēsi.

Līdz apvārsnim, līdz malām pilns šis klajums:
Nes sēkla sēklu, sakne sakni sapin,
Stars savu izkapti uz smalkas vizlas kapin,
Bet zied tavs mūžs! Un gavilē tavs gājums.

Nu sāka saulīte
Rotāties;
Te bij' rītā,
Te vakarā,
Te nu līgo
Dienas vidū.

Tek saulīte launagā,
No launaga vakarā;
Tā tecēja mans mūžiņš
No jaunuma vecumā.

Parādies tu, saulīte,
Kuru vidu tu līgoji:
Vai līgoji dienas vidu
Vai vakara pusītē.

Jādzīvo, lai būtu prieks

Vēl nevajag(a, bēdāties, vēl labi ies, vēl labi ies.

Vēl nevajag(a) priecāties, vēl sazin kā var gadīties.


Vēl nevajag(a) apstāties, vēl gadi ies, vēl gadi ies.


Vēl nevajag(a) brīnīties par to, ka zirgs māk badīties.

Rādi rīdi rallalā! Saulīt' noriet vakarā

Rādi rīdi rallasā! Dzīve tā kā Dallasā.

Rādi rīdi rallalā! Laimes nav, ak, tas ir nieks!

Rādi rīdi rallasā! Jādzīvo, lai pašiem prieks!

Dzīve ātra ir kā limuzīns,
Salda tā kā saldais sarkanvīns,
Skaista tā kā saule rītausmā
Katram viena viena vienīgā.

Par zemeņogu pateikt paldies,
Par puķi, kas pretī staro,
Un mierīgi zālē atgulties, -
Ko vairāk gan vēlēties varu?

Lai saule rotā katru dienu
Un prieku tavā sirdī lej,
Lai, smaidīdama kā arvienu,
Tu atskaties un tālāk ej!

neraudāt par to kas bijis
nebīties par to kas rīt
tikai saudzīgi un droši
savu vagu taisnu dzīt

Lūdz no saules, lūdz no ziediem,
Lai ir gaismas jūdzes garas,
Lai tās brīnumus vien dara -
Aizdzen paguruma stundas,
Lai vien gaišas domas junda.

Priecājies!

Priecājies, tavi trauki ir neizsmeļami,
Tava maize ir neapēdama,
Tava bēda ir neizraudama,
Priecājies!

Priecājies, tav saule uz labā pleca,
Tumsa uz kreisā,
Zvaigznes šūpojas skropstās,
Priecājies!

Priecājies par melnu spīti,
Priecājies par baltu velti,
Tavu pili var nojaukt vienīgi Dievs.
Priecājies!

Prieku dzirdēju reiz jūras šalkā skaļā,
Prieku sajutu reiz Dieva laukā zaļā,
To es klausījos no brīvā kalnu vēja,
Kas pār mežu galiem gavilēdams skrēja,
To es mācījos no cīruļa un gana, -
Lai var gaiši skanēt mūža dziesma mana.

Mums visiem ilgi jāzied -
tik ilgi, cik vien var;
un, protams, augļi jānes -
tik ilgi, cik vien var;
kad augļu nav, ne ziedu,
kad salna tevi skar -
vēl uzsvilpo un dziedi -
tik ilgi, cik vien var!...

Ir tāds mūzikas instruments - rīts,
ir tāda partitūra kā - dzīve,
ir tādas lietas kā - spēks un nespēks.
Un saule iedod tev pirmo stīgu.

Kaut sāk jau rudens dziedāt
un sajūk gadiem skaits -
vēl rudzupuķes ziedā
man šūpojas tavs smaids.