Tas ir brīnišķīgi, ka vīram un sievai kopā jāattīstās un atkal jāiemīlas. Tā ir laulības īstenā būtība - palīdzēt viens otram visā pilnībā būt cilvēkiem, pastāvīgām un atbildīgām būtnēm, kuras nebēg no dzīves.

Debesīs sastindzis sāpīgs vaibsts.
Tā nav rēta, mīļais, bet rota.
Vieta, kur satiku tevi es,
Būs mūžīgi apskaidrota.

Sāpīgais vaibsts debesīs,
Drīz vējš aizskalos projām,
Vienalga, mēs paliksim vietā tai,
Kur abi salapojām.

Mīlestība izpaužas tā, ka divas vientulības saskaras, pasargā un ciena viena otru.

Dzīve ir gaismas un mīlestības svētki.

Es savu mūžu svinēšu tāpēc,
Ka caur visu uz mani tu runā...

KAD SAULE AIZIET

Kad saule no mums novēršas,
Palēnām izbalojot,
Mēs viens pie otra tveramies.
Un putni aizlidoja.
Mēs palikām, mēs palikām
Ar tevi divatā,
Tu, mīļotā, tu, mīļotā,
Tu mana vienīgā.

Pa baltai cirtai ievīties
Jau tavos matos lūko
No putniem aizlidojušiem
Pa kādai baltai pūkai.
Jau arī manos matos sniegs,
Un nekūst it nemaz.
Bet man kā senāk citas nav
Par tevi labākas.

Gan putni atpakaļ būs drīz
Ar pavasara krāsām,
Bet mūsu matos krāsas šīs
Nekad vairs neielāsos.
Un saulei uzsmaidīsim mēs
Ar skumjām neslēptām.
Tu, mīļotā, tu, mīļotā,
Tu mana vienīgā.

Sāpīgais prieks

Mīļā,
kad rokām vēsām
saglaud tu matus, kur sniegs,
esam, kur nokļūt reiz lēsām:
dzīve ir sāpīgs prieks.

Noziegums būtu to aizmest,
drīzāk lai nāk mūža miegs;
dzīve ir nepelnīts laimests,
dzīve ir sāpīgs prieks.

Ja tikai pienākums rūgtais
biežāk un biežāk vairs trieks, -
dzīrēs ikviens te ir lūgtais.
Dzīve ir sāpīgs prieks.

Mīļā,
lai paliek vien dienu
ritums caur nedienām spriegs!
Nepelsim mirkli nevienu:
dzīve ir sāpīgs prieks.

Pienākumu pildīšana bez mīlestības pazemo, bet mīlestība bez pienākuma ir vēja zieds.

Laulībā nav aplausu.
Neviens neaplaudē ziedošam kokam.

Ja cilvēks spēj mīlēt un sajūsmināties, viņš var iegūt mūžīgu jaunību.

Laimīga laulība ir pats labākais, ko dzīve var dot.
Tā tiek būvēta ķieģeli pa ķieģelim gadu gaitā, un to kopā satur gan maiguma mirkļu, gan aizkaitinājuma java.

Kad divi cilvēki savās sirds dzīlēs ir viens,
Viņi spēj satricināt pat dzelzs un bronzas spēku.
Un, kad divi cilvēki savās sirds dzīlēs saprot viens otru,
Viņu vārdi ir maigi un stipri kā orhideju smarža.

Mīla nekad tā vienkārši nav atrodama zemē kā akmens, tā ir jārada tā kā maize, nepārtraukti jārada, jārada no jauna.

Kad tevi mīlu, pat kaķus es ciešu,
jo saprotu: pasaulē kādam pa naktīm
ir jādodas peles ķert...

Kad tevi mīlu, šķiet: ne par matu
nav alksnis sliktāks kā palmas
vai cipreses zars...

Kad tevi mīlu, kad tevi mīlu -
pat dzīvot šai pasaulē var!...

Kā zagšus, tik lēnām, tik klusītiņām,
Bez puteņiem un bez vētras
Ir pavasaris atnācis:
Zied lazdas, zaļo jau mētras.

Kā zagšus, tik lēnām, tik klusītiņām,
Tā, pašam nemanot,
Pret tevi iedegusēs sirds
Un kvēlo nu ļoti, ļoti.