Mīliet viens otru, bet neļaujiet mīlestībai sevi saistīt.
Dodiet savu sirdi, bet ne viens otrs glabāšanā.
Jo vienīgi Dzīves roka spēj saturēt jūsu sirdi.
Un stāviet kopā, tomēr ne pārāk cieši blakus:
Jo tempļa balsti stāv savrup
Un ozols un ciprese neaug viens otra paēnā.

Asinis kopā smejas un dzied,
Lūpas maizi uz pusēm dala,
Mums līdz sirmumam blakus iet
Tur, kur dzintara jūras mala.

Mīlēt nozīmē ikdienas nastas nest līdz vakaram.
Kas mīl, - valda bez vardarbības un kalpo bez vergošanas.

es tev atdošu sevi visu
un neprasīšu nenieka
man nevajag
dzīvošu tālāk
no tavām skumjām un prieka.

Cilvēkus kopā satur mīlestība un pienākums. Kad ir abi, tad nāk arī svētība.

Jo laika nav un telpas nav ap mani,
Ir tikai mīla, ko tu kausā sniedz,
Un prieks, kurā man kā vasaras reibu tvani
Caur dienām redzēt rudenību liedz.

Mūžīgie dievi lai dod tev it visu,
ko sirds tik vēlas, -
Tīkamu vīru un namu un piešķir
jums saskaņu dzīvē!
Pārāks un jaukāks nekas nav bijis
virs zemes, ja mīla
Valda starp vīru un sievu, ja abi,
kad saskan tiem prāti,
Rūpīgi pārvalda namu; tas īgnumu
sagādā skauģiem,
Labvēļiem - sirsnīgu prieku, bet paši
to sajūt kā laimi.

Tu, kas no ugunīm un sniega,
Kā Tevi mīlot dienas skrien!
Tu skaties rožaina un liega -
Vairs nav ne nomoda, ne miega -
Ir tikai mīlestība vien.

Mīlestībā tu virzies uz priekšu atkāpjoties. Manā izpratnē tā vienmēr ir bijusi māka, pirmā tuvošanās, bažu izsēšana, intereses mošanās, tēlotā aiziešana, lēnā, nepielūdzamā atgriešanās.
Iekāres nesteidzīgā spirāle. Kāma. Mīlas māksla.

Arī mīlestībā ir mācekļa un meistara gadi.

Un, kad tu izsalcis atgriezies
No darba, no rūpēm, no svešu cilvēku pasaules,
Tad steidzos es galdu klāt, maizi griezt
Un dzērienu nest:
- Ēd šo maizi -
Tā ir mana mīlestība;
Dzer šo zeltaino ābolu sulu -
Tā ir manas mūžīgās rūpes par tevi...
Sēdīsimies pie galda,
Dalīsimies sūrumā un saldumā,
Nakšu melnumā un dienu baltumā...
Un tagad, mīļais, izsūdzi man savas bēdas -
Šis ir mūsu svētais vakarēdiens.

Laimīga laulība ir savienība, kur abi piedod.

Koki lūst,
un cilvēks ar gadiem sāk sirmot,
Bet līdz pēdējai stundai
sirds saglabāt spēs
Pirmo skūpstu...

Visas pasaules puķes bez plūkšanas
es tev vienīgai, vienīgai dāvinu
un tev sargādams pāri kā lūgšana
trakās pasaules debesīs stāvu,
plaukstu zibenim pretī atvēris,
un, ja pēkšņi no debesīm ēna krīt,
tad tu zini, ka zibens ir satverts
un pie tevis tā nāvīgums nenāks,
un būs debesīs svinīgi tukšs -
baltos pelnos es nobiršu lēnām
pāri pasaules puķēm bez plūkšanas.

Sevi ja tu mīli un ja tev ir kādas vēlmes, tad lai tavas vēlmes ir šādas:
Izkust un būt kā tekošam strautam, kas dzied savu dziesmiņu naktij.
Iepazīt pārlieku liela maiguma sāpes.
Tikt ievainotam no paša mīlestības sapratnes;
Un asiņot no laba prāta un ar prieku.
Pamosties rītausmā ar spārnotu sirdi un pateikties par vēl vienu mīlestības dienu;
Atpūsties dienvidū, kavējoties domās par mīlestības svētlaimi;
Vakarā atgriezties mājās ar pateicību;
Un tad iemigt ar lūgšanu par savu mīļoto sirdī un ar slavas dziesmu uz lūpām.