VAKARĀ

Es durvīs iestājos.
Jūs varat mani apsveikt -
es esmu iestājusies durvīs.
Jau rokturis tur uzticīgi manu roku.
Es durvīs iestājos un skatos,
vai ir visi.
Vai ir mans sievas gods
vai bērna smiekli,
kas rīt būs atkal vajadzīgi smiešanai,
vai ogle pavardā ir nomodā,
vai mājas gariņi pa savām vietām.
Es durvīs iestājos un skatos,
vai ir visi.
Vai ieraugs abrā,
auseklīts pie debess,
vai tēvutēvu piemiņa,
vai skaidrais prāts
un vai ir mīlestība pārnākusi mājās.
Es durvīs iestājos -
vai visi,
vai visi vakarā.
Jā, visi vakarā.
Ir visi vakarā.
Es kļūstu durvis.

VISSKAISTĀKĀ ZEMĒ

Visskaistākā zemē - bērnībā -
Tagad mans mazdēliņš dzīvo,
Tur bērnības zemes vītolos
Viņa autiņi plīvo.

Un skatās viņš manī ar acīm
Tik savādi saprātīgām -
Viņš arī caur mani ir nācis
Uz pļavu, kur zemenes stīgo...

Un viņā man jāsatiekas
Ar citām - sev svešām dzimtām
Un jāvēl tām laimīgu ceļu
Līdz tālākam gadu simtam.

Cik lēni paiet dienas, kad esi ļoti mazs, - tās ir piesātinātas ar brīnumiem. Mīļo māmiņ, tēt! Ejiet lēnāk manis dēļ. Skatieties ar manām acīm. Atklājiet no jauna visu, ko esat aizmirsuši, - visus mazos brīnumus: ziedu un peļķi, gliemežvāku un spalvu, oli, varavīksni, lapu.
Tā ir mana dāvana jums.

Jaunajā gadā

Ko vēlēt svecei?
Lai tā deg?
Tā skaisti izdegs i bez manis.
Ko vēlēt eglei?
Lai tā aug?
Tā slaidi noaugs i bez manis.
Ko vēlēt Liktenim?
Lai labvēlīgs?
Tas visus zinās i bez manis.
Ko vēlēt tev?
Lai būtu tu?
Tu pastāvēsi i bez manis.
Ko vēlēt sev?
Lai laimīgs tu.
Un lai tāds nebūtu
Bez manis.

Es domāju, ka vīrietim un sievietei jāizvēlas vienam otru uz visu mūžu tāpēc vien, ka garā dzīve ar visiem tās negadījumiem ir gandrīz par īsu, lai tie saprastu viens otru, un šajā gadījumā saprast nozīmē mīlēt.

Kungs, pavēli, ka es topu apžēlots
un ar viņu līdz vecumam uzturēts.

Uzticīgu dzīvesdraugu klusā saskatīšanās ir kā pirmais atpūtas mirklis lielā nogurumā vai kā patvērums briesmās.

Mīlestības krāšņais koks
Paēnu dod dienas svelmē,
Zvaigžņu ziediem naktī staro,
Atspulgojies sapņu dzelmē,
Pāri visai dzīvei zaro.

Esmu pārliecināts, ka laulība, kurā pastāv ne vien savstarpēja cieņa, bet arī kaislība, ir vispilnīgākais pasaulīgās laimes stāvoklis, taču uzturēt šo maigo stādu pie dzīvības prasa lielas pūles.

Veiksmīgas laulības lielais noslēpums ir uztvert visas nelaimes kā starpgadījumus un nevienu starpgadījumu neuztvert kā nelaimi.

No viena acu skata
Tik viegli kļuva man!
No viena mīļa vārda
Viss tālums dzidri skan.

Nekas vairs nav par grūtu,
Es zemi aizmirsis.
Pie pleciem spārnus jūtu
Un skūpstu debesis.

Kāds spēks ir īstai mīlestībai,
To varam tikai apbrīnot,
Visdziļai tumsai, vientulībai
Spēj gaismu tā un prieku dot.

Ir mīlestība, kas brīvi ceļas debesīs. Šī mīlestība sasilda dvēseli. Un ir mīlestība, kas iestrāvo ikdienā. Šī mīlestība ienes siltumu ģimenē.

Laulība ir grūts uzdevums, taču mīlestība liek pelēkajai ikdienai iemirdzēties zeltā.

Un mīlestība tik vien ir un kvēl,
cik tev nav otram sava laika žēl.