Kāpēc!

Kāpēc, kāpēc! Saki: kāpēc!
Kāpēc gulta nevar iet!
Kāpēc zvaigznes neredz kāpēs!
Kāpēc kaķis nemāk riet!
Kāpēc zāle neaug sniegā!
Kāpēc kluss nav pulkstenis miegā!
Kāpēc tā!

Tā tev mazie brāļi taujā,
tā tev pašam spēles jauc -
ieliek siltu roku saujā
un bez stājas savu sauc:
kāpēc, kāpēc! Saki: kāpēc!
Kāpēc ūdens jādzer slāpēs!
Kāpēc tā!

Dusmās nerauc pieri krokās,
nedzen mazos vīrus nost,
jo var būt, ka viņiem sokas
pašu dzīvi skaistāk post,
tad būs kauns, ka vāji veici
to, kas jāveic. Nepateici -
kāpēc tā.

Varbūt mazie, zināt kāri,
rītu mājas, tiltus cels,
izaugs tev pār galvu pāri -
puspajokam tevi pels:
- Kas ir bijis, nepieminam!
Nu mēs paši visu zinām -
kāpēc tā!

Vasara

Vasara, vasara,
ezers un sils,
tālumā apvārsnis,
saulains un zils.

Vasara, vasara -
vēji kā dzied!
Kur vien tik paskaties -
dzīvību vied.

Kur vien tik paskaties -
darbs tevi sauc.
Labi, ka vasarā
darbu tik daudz!
Kur vien tik paskaties -
aug viss un zeļ:
tevi un vasaru
briedumā ceļ.

Par darbiem

To darbu, to darbu,
to darbu tik daudz!...
Nav viegli, ja vārdā
tie jānosauc.
Nav viegli!

Guļ Ancīte - lelle, -
tā celties grib...
No ēstgribas lācim,
lūk, acis jau zib...
Ui, ui, kā zib!

Pie krāna ir jāved
un jāmazgā suns,
un jāārstē arī -
uz pieres tam puns.
Nu palaidnīgs suns!

Tad jāpalīdz tētim
uz darbu iet...
Tad jāpalīdz citiem...
Nu spēj tikai skriet,
spēj skriet!...

To darbu, to darbu,
to darbu tik daudz,
kā vienu tu pasāc,
jau citur sauc...
Sauc!

Par kartupeļiem

Cauru dienu lietus līņā,
negrib padebeši plakt.
Vectēvs dubļu paltis mīņā -
aiziet kartupeļus rakt.

Bet, tik tikko pierimst lietus,
pasāk retāk pilināt,
palikt nespēju uz vietas!
Nē! Uz lauka esmu klāt.

Vectēvs gan mazlietiņ baras,
esot darbs te, nevis tirgs!
- Redzi pati, kas te darās,
te tev velti pēdas mirks! -

Ļaudis steigšus nāk man talkā:
- Lai tak meitēns darbu jūt!
Priecājies, ka neaug smalkā,
labi, ja grib barā būt! -

Barā! Barā! Kurvi ķeru,
skrienu pilnu pielasīt,
pilnu lielā kaudzē beru...
Lai tik lietus nesāk līt!

Kurvi tomēr liedz man nēsāt,
vectēvam lai palīdzot,
tāpēc nekļūšot man vēšak,
lai tik spējot normu dot!

- Norma, norma! Kas tā tāda! -
vecamtēvam prasu es.
Viņš ar īkšķi kaudzi rāda:
- Tāda mums ir jāsanes! -

Traktors krāc, bet darbi sokas.
Mašīna mums zemi griež,
bet no zemes dzelžu rokas
kartupeļus laukā sviež.

Pieliecamies - tūdaļ saujā
tāds kā ābols, vēss un jauks.
Lido kurvī, lido straujāk,
ātrāk mūsu norma augs!

Pieliecamies - tūkstoš reizes!
Pieliecamies - kaut kas traks!
Mugura sāk šķiebties greizi -
kartupeļi, cik tu smags!...

Lepnums par tēvu

Par tēti mums abām ar mammu prieks,
viņš ir gluži tāds mums kā teicamnieks, -
ar brigādi savu viņš strādā tā,
ka bieži tos piemin rajonā.
Vistīrāko sēklu iet brigāde sēt,
tā jaunu šķirni grib izaudzēt.
Rudzi briedīšot tiem
kā kvieši ar vārpu žuburiem.
Un kolhozu klētis lai turoties,
kad kombaini jaunajos rudzos ies...
Ja nu notiks tā viss,
tad mūsu tētis būs Varonis!
Jā!
Tā jau ir teikuši rajonā.

Lepnums par brāli

Tas vēl nav viss!
Man brālis uz Volgu aizbraucis.
Viņš elektrostaciju ceļ, -
viņš ar mašīnu zemi kā ūdeni smeļ.
Un mašīna tā - pat staigājot.
Lūk, brālis ko prot!
Un raksta viņš tā, -
viņu stacija būšot pati lielākā,
un uzdevums tai -
dot strāvu pat dižajai Maskavai.
Un strāvas tiem -
nu būšot vienkārši miljoniem!

Saruna ar bezdelīgu

Čir - čir!
Nu paklausies, auša!
Kur steidzies,
kur skrien!
Še gabaliņš rauša -
ir garšīgs, nudien!
Ko mūžīgi trenkā tās mušas,
nu atpūties!

Jā!
Šī tev atpūsties ies,
ja ligzdā -
čir - čir! -
pieci pūkaini mazuļi ir!
Piecas mutes līdz ausīm ja vaļā,
piecas balsis ja kliedz:
- Sniedz, sniedz,
vislabāko mušu mums sniedz!
Čir - čir! -

Skrien, skrien,
ja mani tu nesaprati!...
Savu rausi
ēdīšu pati.

Saruna ar stārķi

Nu paklau, stārķīt,
nu kā tad tā -
tu vardes pielasot
vēderā!...

Brrr!...

Vēl vairāk -
kā ūmāte pastāstīt prot -
ar čūskām
tu mazuļus
barojot...

Brrr!...

Vai zini, stārķīt,
tās briesmīgās,
ja es būtu stārķēns,
es -
brr! -
neēstu tās!

Saruna ar vārnu

Ei
tu,
vārna,
melna un kārna,
kur tu ūmātes cālēnus nes!
Vai gan tu cerē,
ka vista
tev vienai tik perē!
Nē!
Tagad te dzīvošu es!

Un tu,
vārna,
melna un kārna,
beidz cālēnus zagt!

Un, ja darba nav cita,
ej
praulienā grāvjus rakt!

Saruna ar žagatu

Ko žadzinies dienām
uz šķūņa,
tu garaste īsta,
tu melnraibā glūņa!

Es zinu jau, zinu,
ko čerksti, kas vainas -
tu ūmāti gaidi
ar cūkēdu spaini.

Tik tikko būs sivēns
ko silē sev jutis -
tu ēdienu rausi
no sivēna mutes.

Tu ņerkstīgi brēksi,
ka nelaiž pie siles,
ka sivēns tev nedod
ne miltuma piles.

Tiš krūmos, tu pļāpa
un melnraibā glūņa!
Man nepatīk tāda
uz šķūņa.

Par bizēm

Tince mostas.
Aizbēg miegs.
Tince mostas -
tūdaļ prieks
pienāk Tinces gultai klāt
rīta dziesmu padziedāt:

- Miegs, tāds miegs
lai projām iet!
Projām tādu
padzeniet!
Lai pa logu ienāk rīts,
sārtas saules pavadīts!

Tince ātri
ģērbties prot,
ātri gultu
sakārtot!...
Skries jau laukā! Bet nekā!
Mati, mati jāsukā!

Un tad sākas koncerts īsts -
sāļš no acīm
slapjums līst:
- Tās nav ķemmes! Sazin kas!
Tās jau īstas adatas!... -

Ķemme skrāpē,
ķemme dur...
Māte baras:
- Jāiztur!
Bet, ja slinkums galvu post,
griežam abas bizes nost! -

Tince ausās:
vai paties
meklēt šķēres
māte ies!
Tūdaļ Tincei mute ciet -
labāk jau ar bizēm skriet!

Viņš

- Kāpēc izsiti rūti!
- Es!
- Vai tad atzīties grūti!
- Es nē!
Bet tas bija viņš!...
- Viņš!
- Nu jā! Akmentiņš!...

Par kabatām

Māsa ņem brāli tirdīt un rāt:
- Nu paskaties, māt,
Vai ar tādu uz ielas var rādīties!
Cilvēki smies!
Cilvēki sacīs:
''Lūk, puika nekas, bet kādas tam uzpūstas kabatas!'' -
Un māte tad saka:
- Tūlīt sāc savas kabatas izkratīt! -
Un ieplēšas acis abām tām,
kad mantas nāk laukā no kabatām:
gumija, plastelīns,
trīscollu naglas,
zīmulis, konfektes,
makšķeres āķi,
pastmarkas, pludiņi,
magnēts...
Tas, protams, nav viss -
mums vienkārši uzskaitīt apnicis.
Bet puika uz galda vēl krauj un krauj,
bez ķīviņa paglabāt visu viņš ļauj...

Bet jau no rīta sauc māsa:
- Kas tas!
Tev atkal pilnas ir kabatas!

Vasarā

Makšķeres, zēni, makšķeres aši!
Līčos ir jūlijs, ir vasara.
Lai tad nu zvejnieku izvēlas paši
zandarti, brekši un asari!

Skola ir slēgta, ir liecības mājās, -
Labi, ja gads gājis teicami...
Lai nu tad spēki pie ūdeņiem krājas,
darbu tur simtiem veicamu.

Upes un ezeri, saule un vaļa...
Nevajag zēnus mudināt, -
apklust gan dziesmas, gan saruna skaļa,
šķiet, visa pasaule pludiņā.

Blakus var traktori staigāt,
šķindināt izkaptis pļāvēji,
brigāde grābēju grābt var un klaigāt, -
makšķernieks stāv tā, kā stāvējis.

Pēkšņi sāk raustīt - elpa trūkst pušu,
laikam būs laimīga vasara:
tādi kā siekstas - ņem tārpu vai mušu, -
zandarti, brekši un asari.

Žēl tikai - tēvočiem, tāpat kā zēniem,
noraujas paši tie lielākie:
piecirsts par ātru vai vilkts pārāk lēni, -
ej tu nu visu un ielāgo!

Vēlāk iet runas - tad klausies un brīnies:
''reņģītes'' stāstos aug augumā,
beidzot top tādas - ņem mietu un cīnies,
lai tu pats glābtos no saukuma...

Makšķeres tāpēc, lai makšķeres rokās, -
atpūta beigsies un vasara!
Pirmajā metienā sastapt lai sokas
zandartu, breksi un asari!

Zēnu dziesma

Zēni, zēni, saule mājās,
liepas silti vēji glauž!
Nu tik kājās, zēni, kājās -
prieki savu ceļu jauš!

Svešu jūru kuģi ostā
krastā mantas ceļ un liek -
jūras vīri ādas jostās
jāredz tur un jāsatiek.

Zēni, zēni, saule mājās,
liepas silti vēji glauž!
Nu tik kājās, zēni, kājās -
prieki savu ceļu jauš!

Laukums dim no agra rīta.
Biedri bumbu steigā sit -
pretinieka vārtos dzīta
tā jau reizes divpadsmit.

Zēni, zēni, saule mājās,
liepas silti vēji glauž!
Nu tik kājās, zēni, kājās -
prieki savu ceļu jauš!

Lielā Juglā var ar slieku
raudas bērnu pievilkt klāt,
bet, ja ne, tad sev par prieku
peldēt var un uzdziedāt.

Zēni, zēni, saule mājās,
liepas silti vēji glauži
Nu tik kājās, zēni, kājās -
prieki savu ceļu jauš!