Viss ir joks, par visu smejies,
Laid, lai citi raud un vaid,
Ja ir labi – pakavējies,
Un, ja netīk – projām laid.

Projām laid uz citām malām,
Vienā vietā sasmok drīz,
Vai līdz otram pasaules galam,
Līdz sev priekus atradis.

Ja nav naudas, spārni īsi,
Guli tur, kur liktenis sien,
Gaidi nāvi, paradīzi,
Paliec vājš un bedrē lien.

Visskaistākās ogas pasaulē

Vis skaistākām ogām pasaulē
Pilni šoruden pīlādžu zari.
Visskaistākās ogas pasaulē
Apēd vārnas un strazdu bari.

Visskaistākās ogas pasaulē
Tikai tāpēc vien, ka tās rūgtas,
Smagiem, sarkaniem ķekariem
Šūpojas nenoplūktas.

Man ir tikai viena pati sirds,
Viens balons pīlādžu vīna,
Un cik maz var tajā iepildīt,
To mēs katrs zinām.

Man ir tikai viena pati sirds,
Bet jums taču arī ir sirdis!
Tad noplēsiet visus pīlādžus
Un tie visu ziemu jūs dzirdīs.

Bet kad klusos vakaros cikādes dzied,
Izpeld mēness sarkaniem ragiem.
Un sarkani pīlādži pusnaktī zied,
Ogu ķekariem smagiem.

Visskaistākās ogas pasaulē,
Rudens naktīs man rādās miegā.
Un pirmajā sniegā kā asaras birst,
Kā sarkanas asaras sniegā.

Un, ja arī dažā pavārtē
Pēc nekrietnības smirdēs,
Sauciet: man ir tikai viena sirds!
Sauciet, un jūs dzirdēs.

Dāvana

Lai tu mazāk klusētu un skumtu,
Lai tev reizēm netrīcētu plecs,-
Es tev dāvinu šo Rīgas jumtu,
Tici man, ka viņš ir ļoti vecs.


Nav no mūsu gadsimta, bet pērniem.
Skaties, kāda zaļa sūna stīdz.
Mazie jumtiņi nav viņa bērni-
Pārskatoties nepaņem tos līdz.

Paskaties, kā starojot un lāsot,
Aizmirstot, cik reizes nācies skumt,
Saules rieta uzticēto krāsu
It kā laimi glabā vecais jumts,

Baidoties, ka tā var krist un saplīst,
Paskaties uz to un tuvāk nāc-
Vai viņš žūst vai skumjā lietū aplīst,
Tas ir tev uz mūžiem dāvināts.

Dzīve nemīl, ja par daudz tiek skumta
Arī tad, ja rētas slikti dzīst,
Arī tad, ja mēs zem viena jumta
Būsim tikai tad, kad ārā līs.

Cik pulkstens.

Tu nāci pie viņa iekšā
Un gribēji teikt, ka to mīli,
Bet apstājies nosarkusi
Un prasīji klusi – cik pulkstens?

Viņš paskatījās un juta,
Cik tu viņam mīļa un dārga,
Viņš gribēja teikt – paliec mana!
Bet apjucis teica – pusdesmit.

Tu pateicies samulsusi,
Un apgriezies lēni un gāji,
Viņš gribēja saukt tavu vārdu,
Bet tu jau aizvēri durvis.

Viņš rītā teica – ardievu,
Un tālu pasaulē gāja.
Jūs ilgi vientuļi klīdāt,
Un satikāties jau sirmi.

Meitene no manas klases.

Ir aizaugušas takas, redzi pati -
Tur katru pavasari jauna zāle dīgs,
Bet uz to puisi, kas reiz tevi satiks,
Es laikam būšu mazliet greizsirdīgs...

Ne tāpēc, ka mēs skatus mijām biežāk
Un tagad gandrīz nepārmainām tos, -
Nē, divi ceļi bieži projām griežas,
Lai tālumā ar citiem sastaptos.

Ne tāpēc, ka pār Gaujas krasta pļavām,
Kad palu migla atnāk iepīt,
Es gāju, tavu roku jūtot savā
Un baidīdamies... tevi noskūpstīt.

Nē, toreiz krūtīs neliesmoja sāpes,
Kaut kāda trauksme, kaut kas dīvains bij',
Jo šķīrāmies un it nekādas sāpes
Tās tālās dienas sauli neapvij.

Bet tagad šeit - uz lielās dzīves trases -
Man, tevi atceroties, silti mirkļi būs,
Tu esi meitene no manas klases,
Kaut zvans jau sen uz klasi nesauks mūs.

Un dzīve visus - viņu, tevi, mani -
Kur vajadzēja, nostādīja draugi.
Mūs skolas klusie koridoru zvani
No tādām tālēm kopā nesasauks.

Nu atbrauc! Nē... tu sapratīsi pati -
Drīz mūsu gravās atkal zāle dīgs
Un uz to puisi, kas reiz tevi satiks
Es tomēr laikam - esmu greizsirdīgs.

Pie savas mātes

No šīs zemes,
no šiem bērzu kalniem
mani neaizvilinās neviens:
te, kur mālains lemess
rudens rītiem salniem
tā kā spītīgs ezis
cauri brien,
te man savas sāpes,
te man savu prieku
iestādīt zem katra bērza ļauts;
te aug mani bērni,
sīksti aug un lēni
tā kā smilšu zemē rudzu grauds;
kamēr rudzu rieciens
dod man spēku savu,
kamēr Daugava ar mani runājas,
kamēr vēl pēc debesīm es tiecos,
kamēr meža pļavā
atrodas vēl laimes mirklis mazs, -
es šīs zemes meita,
es pie savas mātes,
citur nevilina
mani it nekas.

Pār pusnakti aust Jāņu ugunskuri.
Un ziedu ugunskuri - liesmo viss,
Kā papardi es tevi rokās turu,
Es zaļos pelnos esmu sadedzis.

Un pļava tā kā zaļa pelnu bura,
Kas baltā miglas viļņošanā klīst,
Es nākotni uz tavām lūpām buru
Un augšāmceļos dziesmu atbalsīs.

Bez pārdzimšanas dzīvot būtu grūti,
Ik gadskārtai lai jauns ir sapņojums.
Jau klauvē rīta ausma debess rūtīs.

Kas stiprs Jāņu naktī - mūžā nesagums,
Šī zeme atgriežas zem plaukstām mums,
Es dzimteni uz tavām lūpām jūtu.

Pieskaries zemei, zeme ir balta.
Zeme ir balta, pirms brīža bij zaļa.
Dod savu siltumu, atkal būs zaļa.
Atceries, atceries, atceries - tava daļa ir zaļa.
Atceries, atceries - viss tavā vaļā.

Krusa ir krusa, salna ir salna,
Migla ir migla pār visu līdz šim.

Uz kura kalna uguni kursim,
Kur mēs šovasar ziemosim?

Kā gan tu domā, cik ļoti no svara,
Cik ļoti no svara viens ugunskurs?
Ko gan tu, lāsteka, lāsteka, darīsi,
Kad tevī viens saules īlentiņš durs?

Krusa ir krusa, salna ir salna,
Migla ir migla pār visu līdz šim.

Tik, cik būs uguņu uz katra kalna,
Tik mēs arī dzīvosim.

Saule ziedu
saule ziedu
saule ziedu
klētiņā

Lai jūs ietu
kur iedami
es dziedāšu
sētiņā

Lai jūs brauktu
kur braukdami
mani līdzi
nesauciet

Saule ziedu
saule ziedu
ceļu
tikai mājās iet

Visskaistākais ceļš

Man stāstīja draugs par cilvēku,
kas daudz pa pasauli klīdis,
Uz tuksnešu dzelteniem spilveniem
Kas bieži vien gaidījis rītu...

Kas reizēm zem palmu vēdekļiem
dzēris dienvidu svelmi
Un suņu kamanu sēdeklī
Traucis pār ledainām dzelmēm.

Bet, kad viņam lūguši pastāstīt
par savu visskaistāko ceļu,
Viņš īsu atbildi devis tūlīt,
Katru vārdu no dvēseles smeļot:

- Pa pasaules dunošiem lielceļiem
Ilgi, ilgi esmu es gājis,
Bet skaistāks un mīļāks par visiem tiem
Ir ceļš, kas ved atpakaļ mājās.

Ik asins lāsē

Stāv bērzi melni baltos svārkos,
Kā taisītos uz svētkiem iet,
Stāv manas dzimtās zemes bērzi,
Uz saknēm sūnā klusums dzied.

Starp nārbuļu un viršu ziediem
Ap sausu sēni muša sīc,
Un smaržo gaiss tāpat kā senāk,
Ak, smaržas nāk visilgāk līdz!

Un paklanos es godbijīgi,
Man bērzi pretim paklanās,
Un gribas mīlestības vārdu
No dvēsles pārrakstīt uz tāss.

Un uzbango ik asins lāsē
Pret dzimto zemi maigums spējš,
Un, zīda svārkus čaukstinādams,
Pār koku galiem aizskrien vējš.

Kā sniegi kalnu galotnēs

Kā sniegi kalnu galotnēs -
Lai mūžam balti būtu mēs.

Pirms saules jau tie iedegas
Un sārtā zeltā blāzmojas.

Kad lejas smaga krēsla klāj
Vēl viņi kvēlot nenostāj.

Kaut bieži viņi dienvidos
Gaist zili baltos debešos.

Drīz tomēr miglas atstās tos
Un - viņi sauli atstaros.

Kā sniegi kalnu galotnēs -
Lai mūžam balti būtu mēs.

Zvaigznei

Ak, zvaigzne tālā, laipni lēnā,
Tu - mūžam nevīstošais zieds
Virs padebeša iedzeltēnā,
Kad mežiem pāri nodziest riets!

Cik tūkstoš acīm naktī klusi,
Kad viņas izmisumā kvēl,
Tu neesi jau spīdējusi
Un cikām nespīdēsi vēl?

Cik tūkstoš sirdīm spēku dvesi
Tu, mācīdama sāpes ciest,
Kaut pati dzirkstele tik esi,
Kas riņķodama tumsā dziest!

Svilpojama dziesmiņa

Ar zvaigzni kabatā
pa dzīvi staigā,
un neliksies
vairs liktenis tik drūms,
kāds saulesstars
ja ziedēs vienmēr vaigā,
tad zaros dvēsele
kā ievu krūms.

Ar prieku kabatā
pa dzīvi staigā,
tad nemanīto
ieraudzīsi drīz,
tad sapratīsi,
gājuputnu klaigas
kāpēc liek sirdij
celties debesīs.

Pa putnu ceļu

Ilgi, ilgi vēl ko iet,
Kamēr saule aust un riet,

Zvaigznes mirgo
sudrabainas.

Gala nav un nebūs vēl,
Mēness dziest, no jauna kvēl,
Zvaigznes mirgo sudrabainas.

Visu mūžu, visu ceļu,
Kad vien acis augšup ceļu, -
Zvaigznes mirgo sudrabainas.