Es, zemi kopjot, kopju sevi.

Kad zemei slāpst, man arī slāpst.
Caur viņu sevi dzirdu.
Zied puķe. Kur tā skaistāk zied -
Šeit - zemē vai šeit - sirdī?

Šis tumšais maigums, irdenums,
kā vajadzīgs viņš visiem mums,
Šī patversme no pārejoša vēja.
Es kļūstu irdena pirms sējas.

Un ābele, ko šogad iestādu,
Pleš arī manī savus zarus,
Un rokas nekoptās, šīs rokas nekoptās,
Tās mani koptu dara.

Jo, zemi kopjot, kopju sevi.

Audz, zāle, strinkšķēdama skani!
Es skanēšu tev līdz.
Līdz, zemi kopjot.
Līdz, zemi kopjot, kopsiet mani.

kaut visa diena tikai rīts
man būtu
baltu rozi rokā
un darbiņš
labi iedarīts
kas tālāk vairs nav jāizmoka

bet darbiņš
labi iedarīts
jau prasās beigts uz vakarpusi
div rokas saules rietā trīc
div ziedlapiņas
nobirst klusi

vien vāra ēna pāri skrien
šai vietai tā kā sadegusi

Man dabūt

Man dabūt visu-
nelabo un labo,
man dabūt visu-
zemisko un svēto,
un naidu man
un mīlestību dabūt,
un neko labāku
es nevaru sev novēlēt.

Man dabūt-
zemu krist un lidot augstu,
un iznest visu
nevarēt, bet spēt
caur karstu jaunību,
līdz nāves aukstumam,
un neko labāku
es nevaru sev novēlēt.

Aiz loga

Aiz loga kā rasa, kā asara
Ir atnācis zalgojošs rīts
Un manu dvēseli prasa
Un savu dzidrumu līdz

Bet dvēsele vēl nav basa,
Uz pleciem vel sapņi un miegs,
Un mīkstākais mauriņš vēl ass
Uz cietākā asfalta stieg.

Bet gaida baltnepielūdzamība
Un vilinādama plīv.
Kā pirmais skūpst - tik grūts
Ir modiens uz jaunu dzīvību.

Nesēdi vakarā,
draugs mans,
uz trepēm
un neveries zvaigznēs:
viņas
līdzīgas dzejniekiem,
kuri spīd tik pēc nāves.


Lūko,
pagraba dzīvoklī
sētnieki iededzina sveces
un sēstas pie galda,
zvanot kā tramvajs
ar karotēm
telēķos lētos.

Mikla
un plāna kā papīrs
uz trotuāriem
nosēstas gurusi migla.


Mēness
dzeltēns kā sviests.
Žēl, ka nav līdz
naža un maizes,
bet
kas pēc tā aizies?

Sapņu dzeltēna sviestmaize
derētu tagad
man
labi.
Abi
tad sēdētu klusi mēs kopā.

Kā uz skrejošiem mākoņiem
dusētu galva man
uz taviem ceļiem.
Un tavus pirkstus
uz kvēlošās galvas
es justu
kā vēsas lietus lāses.

Skaties --
migla līdz mēnēsim
plāna
kā mušas spārns.

Kokiem bailes no tumsas,
viņi pārklāti sviedriem
aukstiem
kā misiņa rokturis salā...

Nesēdi,
draugs mans,
uz trepēm!
Istabā
iekuršu kamīnu
trīspadsmit pagalēm.

Noņemšu spilvenus abus
no gultas
un pārklāšu viņus
uz grīdas
ar segu,
ko atvedis esmu
no kirgīzu teltīm.

Velti
nakts gribēs iekāpt pa logu.
Aizvilkšu aizkarus priekšā,
mīkstus un biezus
kā matus.

Noaušu veikli
tev kājas
un atdošu pagultei
kurpes.

Sēdēsim abi
pie uguns
tik tuvu,
līdz drēbes
no kvēles sāks kūpēt
kā saskrieti zirgi.

Uz tavām lūpām
būs nolaidies
klusuma putns.

Manās acīs
tu
sēdēsi visa
kā klēpī.

Un
es tev runāšu stāstu
par zēnu,
kas staigāja apkārt pa sētām
un rādīja jokus.
Nesēdi, draugs
mans uz trepēm..

Šovakar gribas man sapņot
par visu, kas augstāks par torņiem.


Skvērā uz sola --
uz sola, kur garām rūc tramvajs,
vai nejūti smaršas no pļavām
brīnišķi vāras un maigas kā lietus?

Droši tur bērzi
debesīs zilās
stāv balti kā naktsreklos.

Jasmiņi smaržo.
Govis nopūšas kūtīs.
Šķūnīšos,mazos kā alga,

varētu iegrimt tur sienā,
skūpstošā sienā.

Šovakar gribas man sapņot,
tik sapņot
un aizmirst, ka vajaga naudas,
ka pazoles cauras
un rīt
jāatrod darbs.

Hospitāļu iela.

un tumšas parādenes daiļā
zudi tu
vairs neredzēt man tavu gurnu šūpas

bet neesmu pēc dailes nācis šeit

es tālāk soļoju un ieraudzīju žūpas
tur bija kādi pieci vienuviet
ar acīm sarkanām kā bēdīgs saulesriets

bij polši pievesti
tie bīdīja priekš viena
jo bija vienpadsmit
un bija brīva diena

es izlikos ka viņus nepazīstu
(es, rēta, izlikos, ka dzīstu)
es muku bodītē un pirku desmit olas
es viņus pazīstu
tie ir no mūsu skolas

es negribu šais dzīrēs piedalīties
es nezinu kā pieņemts
kā ir tad
kad mātes fabrikās
un tēvi kaut kur dropē
un izveidojas griezīgs plakans stils
aiz kura slēpjas citādākas rētas

lai piedod labiņie
kas šajā ielā dzīvo
un savu labumiņu
rāda katru dienu

bet viņi nav un nebūs šitās ielas sāls

viens no tiem čaļiem
vecs un gluži bāls
varbūt ir dzejnieks —
visu mūžu raksta
ar pieduļķotām asinīm
uz bruģa
tādas dzejas
kas liktu visam apstāties

un mājas truli raugās
tiesneši rok dārzus
ir brīva diena
vienpadsmit
un lāsts

Viss, ko es nevarēju, izrādās tas, ko varu
Viss, ko nespēju, izrādās tas, ko spēju
Es noriju asaru, uzsmaidu savai bēdai
un pasaku : viss
es atlaižu tevi vējā...

Viss, ko es nepratu, ir tieši tas, ko protu,
Tas, ko nezināju, kā krustvārdu mīklas minas
Es aiztramdu nevarību, uzsmaidu dzīvotpriekam
un pasaku : spēšu.
Un debesis atritinās.

Es tevi...
Un sekot var bezgala daudz.
Mīlu, ienīstu, gribu.
Izej laukā un vēju sauc
Un mīlestību.

Un uz iedomu balkona paelpo svaigu gaisu.
Laiks mani kā karote
pa kafijas tasīti maisa.

Pa to kafijas tasīti
uz tava galda.
Esmu ar mieru izkust,
Lai tev tā salda...

Gaujas miglā

Tu paskaties kā zeme aiziet dusā,
Tu paklausies kā rasa upē krīt,-
Un vajag iet un vajag runāt klusāk,
Un nevajag šo mieru izbaidīt.
un gribas, lai šim klusumam nav malas.
Bet krūtīs skaļi sit. Un kas to zin...
Kā zemes smaržu pieliets linu palags
Mūs abus divus Gaujas migla tin.
Pie vienas rokas otra skaras liegi
Pie karstas ogles - karsta. Un tad šķiet -
Kļūst miglas baltums spilgts kā saulē sniegi,
Ar pērkonbalsīm lakstīgalas dzied...
Sirds iegūst melnās bezdelīgas steigu,
Tu aizskrien prom. Es palieku. Un tad?
Un tad - nekā. Tai dziesmai vairs nav beigu -
Ne rīt, ne nākošgad, ne tad... Nekad!
Es Tevi taču panākšu aiz kraujas
Un arī tur, kur kāzu troksnis skaļš,
Es tavu izņemšu no viņa saujas
Un šinī vietā atnesīšu atpakaļ.
Ar rasu kopā līs tev smarža sejā,
Tik tīra un tik gaiša, cik vien smarža var,
Un kūpēs migla Gaujas ievu lejā
Un tikpat balta, kā ir šovakar.

Tā runāja puķu tirgonis

Jā, es ir filfaku beidzis
A kas?
Lai es rubīju šūlē?!
tur ir bardaks vēl lielāks kā Vefā.
Ē, uzrāvos viņreiz
ar pāris lampočkām ķešā.
Izručījos, a kakže.
Vovka man partkomā šancē
Par šoferi, ne jau . . .
Vot, puķītes atveda šorīt ar volgu
Dullais, priekš kam
lai audzēju pats!
Olga pa veikalu šeptē
un puķītes vienmēr ir frišas.
Viģiku nopirkām nesen
Piekāp, ja asinis riņķo par lēnu
Šitās? Ē, vecīt, šitās tu neņem,
tikai kā draugam - tās ir no kapiem.
A šitās tu var paņemt
priekš brūtes! Sarkanas neļķes
Revolūcija, biedrīt, tā sakot.
Asiņu zieds

Labi dzīvot zemē manā,
Kas vēl otru tādu dos,-
Kalnam pāri pretī panāk –
Bērzi tāšu zābakos:
Panāk pretī, lepni, stalti,
Augsti celtu galvu tur.-
Citur bērzi nav tik balti
Un tik lepni nav nekur.
Arī manī lepnums sakarst.
Kur tāds lepnums visiem mums?
-Tas no Tevis! – bērzi saka.
Bērziem bilstu: - Tas no jums!-

Grūti

Grūti darba smagumu nest,
Grūti nenest neko,
Grūti aizbēgt no pasaules,
Grūti satikt ar to,
Grūti mīlēt,grūti nemīlēt,
vienatne grūta un divats grūts,
Grūti,ai grūti bērnu izauklēt,
Grūti bez bērniem būt,
Grūti diženus darbus veikt,
Grūti izšķiesties niekos,
Grūti vienmēr taisnību teikt,
Grūti melot un liekuļot,
Jaunība grūta un vecums grūts,
Grūti nebrīvam,grūti brīvam,
Grūtums iezīsts no mātes krūts,
Grūti,tas nozīmē - DZĪVOT!

Miglā asaro logs

Miglā asaro logs, ko tur liegties, nav vērts,
Tikai tevi es mīlējis esmu,
Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc,
Ka tās kvēlo tik sarkanu dvesmu.

Tur kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz
Un vairs nezinu miera ne mirkli,
Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs,
Mani samīs drīz ilgas kā zirgi.

Vai tā diena, vai nakts ielās klīstu viens pats,
Rauju lapas no kokiem un ceru,
Ka uz kādas no tām būs skūpsts vai tavs skats,
Bet tās tukšās es notekās beru.

Kur tu esi, mans draugs, vai tai blāzmā, kas kūst,
Man no vientuļa mākoņa sejas,
Jeb no tevis man tik, kā šīs ilgas, kas lūzt,
Manā asā un satrauktā dzejā.

Miglā asaro logs, ko tur liegties, nav vērts,
Tikai tevi es mīlējis esmu,
Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc,
Ka tās deg ar sarkanu dvesmu.

Vilks skatās uz mežu, lai kā viņu baro
Un saglabā mežoņa muguru stīvu
Lai būda cik silta, lai ķēde cik gara
Viņš nesacīs paldies, ka atstāja dzīvu.

Vilks skatās uz mežu, ko netaisās pārdot
Par gabalu maizes un cīpslotas gaļas
Viņš neklausās saimnieka gaudīgos vārdus
Bet varbūt, ka nedzird? Jo ķēde par skaļu.

Vien suņi caur žvadzoņu saimniekus klausās
Vien suņi lien nolaizīt sitēja roku
Un nenāc ar bļodu - uz mežu vilks skatās
Un nesniedzies paglāstīt - pirkstus var nokost.

Ja atraisīt vilku no ķēdes baidies
Tad nosit. Vien suņi ar nebrīvi sarod
Vien sunim par silu kļūst saimnieka skaidiens
Vilks skatās uz mežu, lai kā viņu baro