un kas man ko var padarīt?
es dziļi sevī dziedu
kā gliemezis kas apkampis
ir raibu pupas ziedu

es lepni ragus izsliešu
ar muti itin drošu
to ziediņu es bučošu
un citam neatdošu

un kas man ko var padarīt?
šobrīd neko var būt ka rīt

Ir dažas tādas mūžīgas lietas,
kas paliek, kad iznīcīgās
(kā, piemēram, jaunība, draudzība, mīlestība) ir prom.

Tomēr - ir dažas tādas mūžīgas lietas, kas paliek
(kā, piemēram) sienāža lēciens no tavas rokas, vējš tavos matos, un tas, kā tu pievēri acis saulē nemainīgi lēni un maigi, kā pasargāt gribēdams sauli no sevis.

Ir dažas tādas mūžīgas lietas.

Skatos pēc vasaras
Apeju galdam
apkārt
Man izdodas uzzīmēt
sauli Tagad -
Nekrist izmisumā
Pieturēties
pie kādas dzīvības
kas ir vienīgā reāli
apjaušama
vibrācija Cīruļa
trellis
Zieģeļa mokošā skaņa
kā pumpuram
atsprāgstot
vaļā

Kad visās baznīcās pusdienlaiks, tev paliek
debesu grumbainais
vaigs un gulbju pēdas mākoņos, tais pašos,
kas dūnu pēļus mums dos.
Kad migla un tumsa tiltus sedz, tev paliek
vēl delnas, kas visu redz,
un čuksts pāri ūdeņiem, ceļu kas rod, kad
saule ar gulbjiem aizlido.
Kad visās baznīcās pusdienlaiks, tev paliek
debesu grumbainais
vaigs un mirklis pirms tumsas, kad pārplīst
sirds un pāri pilsētai sniegi dzirkst.

Vienu vārdu

Vienu mīlestības vārdu
Man uz slēgtām lūpām liec,
Nemodini, neaiztiec
Tās ar savu karsto dvašu.
Tikai īsu sapņu trīsu,
Vienu mīlestības vārdu
Dod, ne mīlestību pašu.

No viena acu skata
Tik viegli kļuva man!
No viena mīļa vārda
Viss tālums dzidri skan.

Nekas vairs nav par grūtu,
Es zemi aizmirsis.
Pie pleciem spārnus jūtu
Un skūpstu debesis.

Vismaz saule. Ja jau ne nieka nav lemts dabūt. Nekas tev nepieder. Neviens neko nedod. Un nedos. Nav ko lūgties. Nabadzība. Bet - vismaz saule. Kaut vai tik vien.
Tik vien kā. Ziemā un vasarā, pavasarī arī. Mani brāļi arī tā saka. Saules brāļi. Zobenbrāļiem ir zobens. Pusbrāļiem - sava puse. Asinsbrāļi cīnās par tēva mantojumu. Mēs esam saules brāļi.
Prasa: kas mums ir. Vismaz saule!
Tik vien. Viena pa visiem. Viena dēļ visiem.
Un, ja tā padomā, - mūsu dēļ.
Kaut kas tomēr. Vismaz saule.
Vismaz. Vispār jau maz. Skaitiet paši!
Viena.
Jā, bet aizmirsu pateikt. Tā nav viena karote.
Tā nav viena ābele. Ne jau reņģe viena - viena saule! Saule! Sākas jauna skaitļu rinda. Tālu neesam tikuši. Līdz vienam. Līdz vismaz saulei vienai.
Vismaz.

Kukainīt,
re, kā saule spīd!
Iemācies sauli, kukainīt!

Re, kā lapele, zaļā un vārā,
elpo
iekšā un ārā!

Skuja nedur
tam, kas nav skujā gāzies.
Kukainīt,
neuzbāzies!

Kukainīt,
re, kā saule spīd!
Iemācies sauli,
kukainīt!

Saules kokā

Izspraukusies cauri
Vēl vienam gadu lokam,
Pamazām tuvojos gaismai,
Tuvojos saules kokam.
Pamazām ienākos augļos
Un uz vidu ritu,
Ļauju, lai bezdelīgas
Lido dziedāt pie citiem.
Un, kad jūs dzirdēsiet sakām:
''Viņa ir apklususi...'' -
Neticiet! Saules kokā
Būšu es ieaugusi.

Basām kājām
dvēselīte
rasas rītā
iznāk
skatīties,
kā mazai zīlei
milzīgs ozols
iznāk.

Nav ne lielu,
nav ne mazu
šajā dzīvē,
iznāk -
ja ir liela
mīlestība,
tad viss lielais iznāk.

Basām kājām
mīlestība
acu zilgmē
iznāk,
lai ne pašam,
bet lai savai zemei
iznāk.

Ja ne citam,
tad nav pašam
mīlestības,
iznāk -
ja ir sirdī
labā gaisma,
tad viss mīļais
iznāk.

Basām kājām
dvēselīte
rasas rītā
iznāk
skatīties,
kā mazai zīlei
milzīgs ozols
iznāk.

Tā gribas dzīvi apgaismotu,
Kad gaisma sajūtama krīt.
Just sevi tā kā pieres rotu,
Kas pazaudēta zālē spīd.

Es stāvu liela meža vidū,
Kur egles gaismā zarus mērc,
Un, stariem krītot, ēnām slīdot,
Te gaisma ir vēl vairāk vērts.

Uz sūnām nometos es ceļos,
Un čiekuri un sūna sūdz
Un lūdzas, lai es nepieceļos,
Lai kāds par viņiem gaismu lūdz.

Starp sīkiem gaismas laukumiņiem -
Tā mana balss vai cita skan?
''Dod apgaismotu dzīvi viņiem!''
''Dod apgaismotu dzīvi man!''

Rudeni, esi pret mani maigs!

Rudeni, rūgteno pīlādžu laiks,
Rudeni, esi pret mani maigs!

Draudzīgi apvij ap manu pieri
Savu saulaino septembra mieru,
Ūdensrozes, kas plaukušas svelmē,
Saudzīgi noguldi ezera dzelmē,
Atļauj man košai kā sarkanai kļavai
Spoguļoties dzidrumā tavā.

Rudeni, rūgto pīlādžu laiks,
Rudeni, esi pret mani maigs!

Prieku no citiem es gaidīju ilgi,
Stundas kā strūgas pret straumi vilku,
Smiltis bij sausas un karstas kā pelni,
Sāpēja nobrāztie pleci un delnas,
Tagad, kad dzērves uz dienvidiem laižas,
Dienas nāk pretim man vieglas un gaišas.

Rudeni, rūgto pīlādžu laiks,
Rudeni, esi pret mani maigs!

Ļauj man gar peļķēm smaidot iet garām,
Labu domāt un labu darīt,
Ļauj man ar stingru un vēsu roku
Trakajam lapkritim galvu noglaust
Un, kad atkal cīruļi zvanīs,
Savu gaišumu atstāj tad manī.

nu esmu es tik gaišs
man liela laime kaiš
un nezinu – kāpēc
nu viss tiek pieminēts

tā lāsteka kas krīt
pie akas spainis spīd
pa lauku lēnām vien
re, zila egle brien

diez kur tā egle iet
es veru acis ciet
bet paliek viss tas pats
balts, balts klusināts

aug manī iekšā kāds
balts koks vai balts kāds stāds
it kā man pāri nāks
kā grāmatai balts vāks

bez virsraksta bez kā
un arī grāmatā
viss tīrs un nesajaukts
un vēl nav vārdā saukts

nu esmu es tik gaišs
man liela laime kaiš
un nezinu – kāpēc
te viss tiek pieminēts

Tu es brīvs. Re, vējš ir vaļā,
Suns atbrīvots no prieka rej.
Un pasaule kā zive zaļā
Peld cauri manai tīklenei.

Kur paliek tas, pēc kā es dzinos?
Ne leju naids, ne kalnu smīns.
Es sevī lēni izlīdzinos.
Un lēni izkūstu kā svins.

Un ne es padodos, ne cīnos,
Ne es ko prasu pasaulei.
Kā kausēts svins es izlīdzinos.
Lai mani jaunā laimē lej.

Vītols

Vītol, Gaujas līču draugs,
cik tu esi slaiks un smalks!
Tavos samta pūpolos
bitēm pirmais medus malks.
Pali pāri brāžas tev,
ledi sārto mizu šķeļ.
Bet no saknēm atvases
atkal zaļas galvas ceļ.
Nevis zelta putekšņiem,
kurus tu man matos pūt,
Tavu sakņu sīkstumam
gribu mantiniece būt.