Pīkšķi - mīkšķi,
līkšķi - vīkšķi,
tikšķi - cikšķi,
brikšķi - likšķi.

Šņāc, šaudās gāršā, brikšņus šķirot vējš,
Straujš, saišķiem, šmaugām šķilām šķiedras plēš.
Tukšs šķērsceļš šķiet skumjš, svešs, tumšs, šaušalīgs,
Šurp šķērsu šaltīm šķīdoņšļakas šķīst.
Pēkšņs brākšķis augšā tumšo sagšu šķērž,
Spožs zibš...

Ar naktstauriņiem ieskrien mīlestība logā.
(Nodzēs uguni, citādi nebūs miera!)
Ar naktstauriņiem ieskrien? Tā ir vēl tikai
nojausma, pati mīlestība ir neaizsniedzama.
Tālu Lielupes dzelmē šonakt guļ zivis. Otrā
krastā viļņi skrien uz otru pusi.
Tālu mēs esam viens no otra. Kā bērza
dienvidu uz ziemeļu zari. Kādam vējam
jānāk, lai mūs sanestu kopā?
Mēs esam kā pretējās šķūņa durvis.
Un šķūnī staigā caurvējš.
Neaizsniedzama guļ mīlestība zem tava
nama. Lai to aizsniegtu, jānoārda viss nams.
Vai tu ļausi noārdīt tavu namu, vai tu noārdīsi to pati?
It kā vienkārši likās: ar naktstauriņiem
ieskrien mīlestība logā. It kā vienkārši tieši
un tuvu. It kā mēs būtu putni un dziedātu galotnē.
Bet mīlestība ir saknēs un tur, kur dziļi guļ zivis.
Kā nojausma skrien ziedlapiņa.

Pa saules staru

Cīrulis izdzied saules staru.
Aizspurdz pa to. Vai es viņu panākt
varu?
Neparko!

Mīlestība atnāk pa saules staru.
Iemirdzas un aiziet pa to. Vai es viņu
nosodīt varu?
Par ko?

Dzīvība vijas ap saules staru.
Sadeg un dziest ar to.
Vai es ko nožēlot varu?
Neko.

Tik mīlētājs to redz un mana,
Ka rudenī plaukst kreimenes,
Un dzird, ka ziedu zvani zvana
No tālas saules pagātnes.

Un es, tas būdams, tevī vēlos
Kā maigā siltumnīcā iet,
Lai tu kā zieds pār biti kvēlos
Ziedu plakstus saldi aizžņaudz ciet.

Līdz pavasara bezgalība
Caur dienām vēstīdama slīd,
Ka tava pirmā mīlestība
Man tagad saules vietā spīd.

Gads

Saujā ūdens,
mirklis rudens.

Matos sniegs,
balts ziemas prieks.

Dungodami uzplaukst zari,
klusu elpo pavasaris.

Krāšņi uzzied tavas acis,
vasarīgais ziedu tracis.

Visiem gadalaikiem pāri
tava roka manu skāra.

Strēmeļu mākoņi caurskrēja operas zālei
Vienu skatu Jūs rudā dāvājāt cauri miglai
Ak jums vajag tik maz - vienu smaidu
pirms pusnakts.
Strēmeļu mākoņus lūpās un kaiju
kliedzienus korē.
Rokas jūs saliekat cieši kā lūgšanā saspiestas
lūpas.
Zāles tumsā caur sniegiem jūs pusnakti
atsildāt.
Atstāj šo mazo sirdi uz viņa plaukstas.
Strēmeļu mākoņi, rudā!
Operas namā
Viņš tev uzzīmēs eņģeļus zaļus uz zila
Meitenes dejos vienas

Pavasaris ir klāt.

Priecīgā sirds

Es nezinu, vai pelnījis,
Mans Dievs, es esmu Tavu balvu,
Bet saulains pavasara prieks
Man sirdi reibina un galvu.

Kas bērziem iemācījis šalkt?
Kas zvaniem iemācījis dziedāt?
Nu mirdz man visa pasaule
Kā rasas lāse - vienā ziedā.

No kurienes šī dziesma nāk?
No kurienes šī gaisma staro?
Pār mani vītols sudrabots
Līdz padebešiem zaro.

Flokšu rūgteni smaržīgā migla.
Krītoša lapa pie mašīnas stikla.
Atvadu skatienā ieķēries dzērvju kāsis.
Vārds, ko vairs neizrunāsi.

Cik viegli maijā bij sēklas sēt,
jau pēc nedēļas uzdīgstam saredzēt,
kad plaukstošā virtenē pumpurs pie
pumpura vērts,
cik apsolīt viegli un noticēt!

Bet aizdomāt rudzu graudā līdz maizei -
aiz ziemas aizas, aiz tukšuma, aiz...
Palikt un pārtapt, un atgriezties gribā
rudens smeldzīgā apskaidrībā.

Es atradu, ko pazaudēju!
Tas bija labais dzīvotprieks.
Un atkal iela uzziedēja,
Un kabatā bij' vērdiņš lieks,
Un dziedādams zem liepām skrēja
Mans krēslas stundas bruņinieks.

mācīties no koku dejām
viņi to pa īstam prot
sevi visu paļaut vējam
tikai saknes neatdot

kronī liektā kronī celtā
zaļā sidrabā un zeltā
un ar katru sīku šķiedru
vēju sagaidīt kā biedru

kad ir glaužams tad lai glauž
kad ir laužams tad lai lauž

tikai saknes neatdot

Ne citu rīt!
Bet palīdzi tūlīt man, lielā elpa!
Kad lapas krīt
Un rudens zvaigznēs ceļas visa telpa.

Tur galotnēs
Ir brīvība tik smalka...
Tur galotnēs
Varbūt ir viss vienalga.

Bet te man rūp,
un palīdzi man, elpa lielā!
Man dvēsele kūp
Un strādā te tik smagā vielā,

ka lūdzu es
kaut ko no tava malka.
Tur galotnēs
Ir brīvība tik smalka...

Sirds kā mīļa maza austiņa -
iečuksti tajā
iečuksti, ka visas sāpes
ir tikai aiz okeāna vēji
un nav vērts meklēt patvērumu -
mūs lemts atrast
mūs lemts nedaudz par ciešu
saķert aiz skausta
un paraut no zemes

iečuksti -
kā tai labpatīk
klausīties vārdu klajā
un izklaidus stūrēt
tālāk sapņainā okeānā

kaut ko klusiņām, klusiņām - kā krīt
sniegs,
kaut ko viegliņām, viegliņām - kā tālu
atmiņu
tu man nodziedi, viss vienalga, no kurienes, es tik tuvu tev esmu, ka noteikti dzirdēšu.
Tuvāk būt, tas vienalga nav iespējams,
es tik tuvu tev esmu, ka tuvumu nemana -
Viss, kas pastāv starp mums, tikai savieno -
tāda caurspīdīga var pasaule būt, kad ir
laimīga
tad, kad klusiņām, - kā krīt sniegs -
kad tik viegliņām, viegliņām - kā tālu
atmiņu -
nodziedāt pašu skumjāko, bet būs priecīgi.

ko man vēl gribēt šajā pasaulē
ja ik uz soļa nav vairs jāteic nē
ja mani apņem paļāvīga dvaša
kas simtreiz dārgāka kā mana paša?
pēc kā lai kāro samulsušais prāts
ja atveros kā ilgi kaltis stāds?
es sevī rūdījos es grūti gāju
es mūžam sava zieda nezināju
nav vieglāk ne par tūkstošdaļu mata
vien migla krīt no savilguša skata
un vienīgais ko pasaule var dot
ir nopūtai kā smaržai aizlidot