Ar seju pret vēju,
ar seju,
ar seju pret varu,
ar seju.
Nāc līdzi, kāds sauca,
un jau es eju.
Ar seju, kā vienmēr, pret vēju un varu.
Dievs, piedod soļus manus
un nedod pazušanu!
Tai brīdī, kad eju pret varu, vēju un karu
ar stingstošu vējā seju. Kā karā.
Es piedzimu, nezinot karu.
Un visu pareizi daru.

Lai es aizietu kurp iedams,
visos ziedos degs tavs nams.
Staigāšu, par visu smiedams, bet -
šo zemi mīlēdams.

Neplūkšu nevienu puķi.
Neņemšu nevienu līdz.
Tas ir gājums, kurā biezais
naudas muķis nepalīdz.

Tas ir gājums, kurā klāsies
ļoti visādi bez jums,
bet, ja mājās nepārnākšu,
neviens no jums pat nenoskums.

Tamdēļ, kā rādās, arī man
nav iegansta būt skumīgam,
es tālāk steigšu dziedādams -
traram-taram, traram-taram!

Un, ja reiz kalna galā tikšu
un redzēšu - vēl deg tavs nams,
es ilgi skatīšos.
Cits teiks, ka smiedams.
Bet ticiet,
ka vēl mīlēdams.

Madaru vīns

Kad laime akmens smaga
un bur mīlas savādais brīnums -
varavīksnes līkajā ragā
ielej, draugs,
saulaino madaru vīnu!

Un mēs izbridīsim
ik dūkņu un slīksni!
Un mēs izstaigāsim
ik varavīksni!

Mēness krizantēmas
ceļā nobirs un augs.
Pirkstu galos vēl sapņi plauks.
Dzīve atdos, ko ņēma.

Ielej, draugs,
vēl saulaino madaru vīnu!

Priecāties par mazām lietām,
mazas sniega pārslas krīt.
Aizstaigāt uz tādām vietām -
nevar kartē saskatīt.

Tās nav ceļvežos, ne plānos,
tikai - ceļš tur pieved klāt,
mazas puķes pļavu klānos
iesāk tevi uzrunāt.

Sīkumi tie ir un nieki.
Eju. Un tik līksma sirds.
Garām aizjāj galminieki,
bajāri no somu pirts.

Uz Daugavas

Pavisam labi apzinos:
Viss lielais top no sīkā,
Nevienu mirkli nevaru
Bez darba palikt dīkā.

Mazs kuģītis uz Daugavas
Tur cīnās biezos ledos.
Bez upes darba prašanas
Neviens tam jūru nedos.

Un arī saule pamazām
Tos saules darbus dara,
Līdz debess kalnā uzraušas
Un tiek pie pavasara.

Kā tas rudens atkal spēlē!
Asinis šķīst un plakstiņi dreb,
Kādā krogā pasaules malā
Vīri pēdējo aliņu dzer.
Heisā! Mūsējais pavasaris
Čaukstošās kļavu lapās trīs,
Lūgsim skaļi pretējos krastos,
Varbūt pārcēlājs pamanīs.

Jau ziediem rotātas pļavas,
Jau dziesmām viļņojas gaiss,
Gaišs zaļums sedz kalnus un gravas:
Klāt maijmēness debešķīgais.

Un saule tik mīļi, tik spoži
Pie skaidrā ziluma mirdz,
Un lapoti meži tik koši,
Un līksmi pukst cilvēka sirds.

No putekļiem ārā, no dūmiem
Mūs ziedošais pavasar's sauc;
Gals bēdām un sirdsēstiem drūmiem,
Vēl pasaulē prieku tik daudz.

Es mīlu šo pasauli greizo.
Un nīstu.
Bet citas man nav,
es vismaz nepazīstu.

Es mīlu šo pilsētu cēlo,
kas tēlo.
Tā lutina mani,
bet nepažēlo.

Es mīlu to dzīvi, kas mana.
Man pieder tik daudz:
man pieder mīlēšana!

SAKALST DADŽA LAPAS ASAS,
JA NAV STĀDAM VALGAS RASAS.

KAR, MĀMIŅA, ŠŪPULĪTI,
KAR PIE LOGA SAULĪTĒ!
LAI ES AUGU RAKSTĪTĀJA,
GRĀMATIŅU LASĪTĀJA.

BRIEDIS BIEŽI BADA BRIEDI.

CEPU, CEPU KUKULĪTI,
CITU LIELU, CITU MAZU.

ČĪGU, ČĀGU ZAĶĪTS' LĒCA
NO KRŪMIŅA KRŪMIŅĀ.
TĀ ČĪGOJA BUDĒLĪTIS
NO CIEMIŅA CIEMIŅĀ.

DUN DOBJI DĀRDI DEBEŠOS.

AVENES VAI ZEMENES,
MELLENES VAI DZĒRVENES
TERĒZE BER SEĢENĒ.