Iedomājies, ka tavam sabiedriskajam un mantiskajam stāvoklim nav ierobežojumu un ka vari darboties jebkurā jomā. Kādus mērķus tu sev izvirzītu?

Uzticot mērķus papīram, par 1000 procentiem palielināsies to sasniegšanas iespēja.

Nesatricināmas pašapziņas un pašcieņas pamatā ir izcils un profesionāls darbs.

Jo labāk strādāsi, jo vairāk sev patiksi un augstāk kāps tava pašapziņa.

Mērķis rakstveidā ir sapnis ar gala termiņu.

Nav nereālu mērķu - ir tikai nereāli izpildes termiņi.

Mācies visu mūžu! Jo vairāk iemācīsies, jo vairāk pelnīsi un augstāk celsi savu pašapziņu.

Pilnīgi laimīgs un pašpārliecināts būsi, tikai zinādams, ka esi labs darbinieks.

Kādu darbu tu uzņemtos, lai, labi to izpildot, ievērojami izmainītu savu dzīvi?

Noturīgas pašapziņas moto: ''Esi labs, kļūsti labāks, esi pats labākais!''

Par ko tu sapņo? Kāda ir tava dzīves sūtība?

Kādiem darbiem, attiecībām un lēmumiem jāpateicas par panākumiem tavā dzīvē?
Dari tā biežāk!

''Cilvēkam piemītošais spēks vēl nav izpētīts, un viņš vienīgais zina, ko īsti spēj, taču arī tikai tad, kad to ir pamēģinājis.''

Ja mēs droši rīkosimies, mēs būsim ieguvēji.
Mēs piesiesim zilonim snuķi pie astes. Tikai
nevajaga baidīties. Kalendārā mēs varam izsvītrot
visus vārdus un ierakstīt jaunus. Un vilkus
mēs padarīsim par mājdzīvniekiem, ežus, zaķus, stirnubukus.
Mēs nāksim no meža ar saviem brāļiem mežakuiļiem,
un dzeņi būs mūsu burtliči. Mēs audzēsim sūnas
savos matos - pelēkās, zaļās un brūno briežu ķērpi.
Sveiki, melleņu melnie un brūkleņu sarkanie!
Sveiki jūs visi, kam sveķi salipuši bārdā!
Ja mēs iesim basām kājām pa čiekuriem, mēs būsim uzvarētāji.
Tu gudrā vāvere, tu lido kā telegramma starp divām
koku galotnēm. Tu esi nemierīga un dzīva - tu būsi mūsu karogs.
Kad mēs iesim uz priekšu, vāveres plīvos pār mežu, un, kad
iznāksim mežmalā, visās galotnēs viļņosies vāveres.
Mēs neko nepārspīlējam. Mēs tiešām esam tie veselīgākie,
un mūsu brāļiem, kas nedzīvo mežā, tiem mēs palīdzēsim.
Mēs tiešām esam stiprākie. Mūsu muskuļi ir brūni kā
baravikas, un mūsu sirdis skrien skaisti kā stirnas.
No mūsu acīm, kad mēs nomirstam, rodas dzintari.
Mūsu mātes mūs ir mācījušas ar acīm tikai labu darīt -
nenoskaust, nedzelt, neienīst. Mūsu tēvi ir mācījuši,
kā iegrūst vilkam dūri rīklē, lai tas žokļus nedabū ciet.
Visi, kas knapi velkaties, nāciet, mēs jums palīdzēsim!

Es jums saku: dziediet! Dziediet, kad jums ir labi. Bet visvairāk dziediet, kad jātiek pāri nejēdzībai. Dziediet acīs tam, kas jūs lamā. Gavilējiet savā pārākumā, kad jūs sit. Es to ļoti labi atceros. Es biju mazs puika un redzēju pa istabas logu: kaimiņu māte sita savu dēlu. Viņš stāvēja pie klēts stūra un dziedāja. Viņa sita, un viņš dziedāja; viņa piegura, un viņš dziedāja. Tad viņa nolaida rokas un viņš dziedāja, noglāstīja savus sadauzītos plecus un aizgāja dziedādams. Dziediet pārpildītos trolejbusos (nolādēti gribas savas dusmas izdziedāt!). Un, ja jums jāmaksā par dziedāšanu, tad samaksājiet!
Dziediet, kad jūs dzerat. Aiz skumjām, aiz garlaicības jūs dzerat. Jūs varat pusstopu izdzert, bet vai jūs varat pusstopu izdziedāt?
Dziediet pie kapa! Ko jūs klusējat, dziediet!
Viņš nedzird. Ne viņam. Dziediet, ne viņam aizejot, bet jums paliekot. Ne par skujām kapā, bet par to lapu galotnē.
Sev, dzīvie! - jums dziesma ir vajadzīga, ne viņam.
Kad jūs naktī pamostaties, lakstīgalas dzied. Redziet, arī naktī ir dziesma. Vai jūs dziedat tikai no rītiem tās saulainās? Bet dusmu dziesmas un izmisuma dziesmas, un uzbrukuma dziesmas? Jā, kur ir jūsu uzbrukuma dziesmas? Vai jūs jau esat uzvarējuši, ka dziedat tikai no rītiem? Vai uzvarēti, ka nedziedat nemaz?