No nākotnes ja skatās -
Viss ir pērns.
Man vecāmāte teica:
''Dievs nav mazais bērns.''

Viņš stāv tur nākotnē,
Viņš redz, ka vārpas vārpos.
Viņš arī redz,
kā es te maziņš kārpos.

Kas sarūsēs, lai rūs -
viss iet un plūst.
Tur, kur Viņš stāv,
Tur jauna zvaigzne būs.

/Imants Ziedonis/

Es vārgu sakni aplēju,
Un Dievs man teica paldies.

Es māri smilgā piecēlu,
Un Dievs man teica paldies.

Es sēnei sūnas norausu,
Un Dievs man teica paldies.

Es putnu ligzdā iecēlu,
Un Dievs man teica paldies.

Un tad es zālē atlaidos
Un līksms augšup raudzījos,
Un teicu Dievam - paldies.

/Andrejs Eglītis/

Priecājies!

Priecājies, tavi trauki ir neizsmeļami,
Tava maize ir neapēdama,
Tava bēda ir neizraudama,
Priecājies!

Priecājies, tev saule uz labā pleca,
Tumsa uz kreisā,
Zvaigznes šūpojas skropstās,
Priecājies!

Priecājies par melnu spīti,
Priecājies par baltu velti,
Tavu pili var nojaukt vienīgi Dievs.

Priecājies!

/Anna Rancāne/

Un, kamēr mazs, brūns teliņš
Caur brūnu govi rit,
Jūs arī varat paspēt
Kaut ko vēl padarīt.

Ne cerību, tad vāzi
Spraust pilnu puķu kātiem
Vai vakaru šo pilnu
Ar vārdiem nerunātiem.

Vai piepildīt šo saimi,
Šo sētu un šo namu,
Šo tautu un šo zemi
Ar kaut ko piepildāmu.

Kad vakars zelta zvaigznes
Kā mākslinieks sviež tušā -
Jūs arī varat darīt
Kaut ko no nebijušā.

/Imants Ziedonis/

Sapnis

Sapnī maziņš rūķītis man nāk
un ar mani atkal tiepties sāk:
- Iztaisi man tā un tā, un tā -
vienu nakti ogles melnumā,
vienu rītu ogles sārtumā. –
Taisītu. Bet pasaki – no kā?
- Esi dzejnieks – taisi no nekā.

Lūdzu, un tad uztaisi vēl tā,
lai šai rītā feja pretī nāk,
lai mums mūžs ir egles staltumā,
lai mums mūžs ir ievas baltumā,
lai mēs noreibtu no salduma...
Es tam vēlreiz prasu – bet no kā?
- Esi dzejnieks – taisi no nekā. –

Paiet nakte ogles melnumā,
aizkvēl rīti ogles sārtumā,
aiziet mūži egles staltumā,
nobirst mūži ievas baltumā,
esi noreibis no salduma...
Kur ir rūķītis? Nu, kā tad tā...
Jāsāk viss no gala. No nekā.

/Ojārs Vācietis/

Pasaka

- Šai kalnā roc, -
Tā Laima nāk un saka,
Starp vērmeļceriem vīd
Un pēkšņi pazūd taka.
Es roku vienu dienu,
Trejas, trejdeviņas...
Kā zalktis zelta zobens
Izmests spīd uz ciņa.
Pēc - vara gredzens zaļš,
Reiz mīlestībā dotais,
Bet dienā nākamajā -
Izkapts nerūsoša.
Tas zobens milžiem būs,
Kas iet par gaismu karot,
Bet gredzens uzticībā
Mūžiem pāri staros.
Kā senis darba vīram
Rokās izkapts šņākos.

/Skaidrīte Kaldupe/

Man vaicā ļaudis:
- Kur? Un kāds būs tavai laimei sākums?
- Mans - atradēja prieks,
Prieks - citiem tālāk dots! -
Lauž Laima vērmeļcerus:
- Roc! Vēl roc! Vēl roc!

Laimes putns

Ai, senās, labās bērnu dienu teikas,
Kur laimes putns dziļos mežos mīt!

Aiz gada gads -
cik daudzi māja sveikas
Un solīja -
gan noķersi to rīt.

Ja izdosies, tad tikai nelaid vaļā,
Tad turi ciet, cik vien spēka ir,
Jo bieži gadās - dzīves dienas skaļās
Ar svešām rokām kādu lapu šķir.

Tad - turi ciet!
Un mostas teika vecā,
Un laimes putnam plauksta ticēt var,
Kad viņš ar dziesmu
Nosēstas uz pleca,
Un tavi čuksti manu vaigu skar:
- Jel turi ciet!...-
Es saprotu, es dzirdu.

/Harijs Heislers/

Un atbalsojot
vēji logā elš,
Bet brīdi vēlāk pats jau sevi tirdu -
Cik spēka maz, bet cik vēl tāls ir ceļš.
Tas aicinot pār ziliem kalniem lokās,
Kur jauna diena gail kā ugunsgrēks...
Es turēšu!
Ja vajadzēs, - man rokās
Būs visas Zemes pievilkšanās spēks!

Tu esi droša, un es esmu drošs,
Pārējais viss ir aizejošs.
Pārējais viss no dzīves šīs
Tā kā mākonis izdzisīs.

Tu esi. Es esmu. Pārējais viss
Tā kā lapas no kokiem ris.
Pārējais - tas pārejošs.
Tikai tu esi droša un es esmu drošs.

/Imants Ziedonis/

Esi

Esi vismazākais
Savā lielumā,
Būsi vislielākais
Savā mazumā.

Esi viszemākais
Savā augstumā,
Būsi visaugstākais
Savā zemumā.

/Andrejs Eglītis/

Latvietes elēģija

Māte Dieva dzirnus maļ, tēvs jau sen kuļ Dieva rijās -
Kādēļ manam arājam arī acis aizdarījās?

Apkalts veciem dālderiem, dzērves spalvas kumeļš barā
Skumji klīst bez jātnieka laukā, medībās un karā.

Rožu deķi nav viņš klāts, kamēr jātnieks kalnā dusē.
Kokles, cirvis, spriguļi, ratiņš mans un dziesmas klusē.

Te pie priedes raudu es un pie ciņa naktīs snaužu.
Dienā dzirnus griežu es, vakaros es sagšas aužu.

Ko lai sagšā ieaužu? Agrāk zelta skujas audu.
Labprāt asras ieaustu, sudrabbiķeri ko raudu.

Rīgā tirgotāji teiks: ''Sagša austa veiklām delnām,
Bet cik tumšs šis skuju raksts, darināts no dzijām melnām!''

/Ēriks Ādamsons/

Zeltotā romance

Sēdot ar nolaistiem spārngaliem dorē, kas ozolā celta,
Vaskainā ritulī bite raud asras no medus un zelta:

''Nomiris latviešu bišu dievs - bāras bez gādnieka esam,
Svešajam Dievam no siltzemēm skumīgi upurus nesam.''

Neraudi, bite, tev atstāt laiks mīlīgās zeltšūnu mājas.
Sarkanās magones aplido, ābolā baltā auj kājas!

Bite, no lietus tu aizbēgi žigli zem ozola zaļā.
Dārzā nāc atpakaļ mierīgi: saulē ik puķe jau vaļā.

Spārngali trauslie tev nenodils - ziedos ej droša un naska,
Mugurā apvilkts tev melnais samts, kurpes no zeltota vaska.

''Draveniek,'' - bite kā ratiņš dūc, - ''aizmirsties gribu es darbā:
Eljes no smaržīgiem ievziediem savākšu zeltotā tarbā.''

/Ēriks Ādamsons/

Epikūriešu dzejnieka romance

Graudus sēt zemkopis māk,
Mākonis mirdzošu rasu;
Harons vēl maigāki sēj
Sniegu, kas pīnijās skrej.
Tomēr vismaigāki sāk
Kipariss idilli mazu
Vaskainā tāfelē griezt,
Sapņot un vīnogas spiest.

Sapņi pa dzīvi mums skrien
Līdzīgi tauriņiem sniegā.
Bet vai gan tādēļ, mans draugs,
Sapnis nav divkārši jauks?
Sapņot mums vajag arvien,
Dzīvē vēl vairāk kā miegā -
Tikai kad sniegs matos birs,
Sapņi kā rožlapas irs.

Vai tad nav jauki paties'
Sarkanu vīnu dzert lēni,
Tumšbrūnām lapām labprāt
Matus un tuniku klāt?
Tulpēs gars apbreibis ies,
Baloži liksies kā zēni,
Sudraba narcisēs plauks
Tāltālais sniegainais lauks.

Meldija atbalsi dod,
Mielasti saplēstus traukus;
Nelielu pelnurnu jel
Nākotnei atstāsim vēl.
Saules stars jasmīnos rod,
Skūpstos mēs mirkļus sev jaukus -
Dzeja un mīla, mums šķiet,
Rotaļās rokroku iet.

Pergaments dzeltens un maigs
Gatavs no kazlēna ādas,
Mūza drīz spalvkātu dos,
Tīkami vārdus teiks šos:
- Kiparis, dzejot tev laiks,
Ābelēm ziedi jau rādās.
Steidzies, pants kamēr vēl jauks,
Ātri vīst lauri, mans draugs!

/Ēriks Ādamsons/

Dzejnieka elēģija

Kam maniem gadiem, gausais laiks,
Vēl pielikts tiks kāds cipars?
Rūs vecāsmātes adatas,
Un pelē baltais dzipars.
Tā pelēs manu dziesmu pūrs,
Un rūsēs smalkās spalvas.
Bet skuju vainags zaļš man būs
Uz kapa, ne uz galvas.

Cik maigi bārsta melderis
Caur pirkstiem gaišos miltus!
Vēl maigāk dārznieks ziemā tin
Rožkrūmus drēbēs siltus.
Bet skūpsti ir vismaigāki,
Pēc tiem pilns esmu ilgām.
Tās nepiepildās, tādēļ iet
Es vēlos prom zem smilgām.

Reiz teica man kāds kalnracis:
''Daudz zemē sakņu, rūdu''.
Bet kapnieks atbildēja skumjš:
''Vēl vairāk zeme trūdu,
Un zemi mīl, kas dusēt grib -
Tik pīšļi, tārpi, kauli,
Tak viss, kas zemē dzīvs un labs,
Alkst dārznieci sauli.''

Bet zeme dziļi slēpj varbūt
Vēl dažu Krētas trauku -
Pie neatraktiem dārgumiem
Es gūšu kapu jauku.
Dod zeme rāvūdeni dzert,
Ēst pūra maizes labās.
Tā arī mani rūpīgi
Kā šūpuls bērnu glabās.

Un satveru es velēnu
Kā maizes klaipu dārgu
Un kurmim lūdzos: ''Dobē ņem
Sev līdzi mani vārgu!''
Bet kurmis atbild rāms un kluss
Un viens lien zemes alā:
''Tik tad pie manis, draugs, nāc gaišs,
Kad darbs un mīla galā!''

/Ēriks Ādamsons/