Es atkal iegūt gribu, gribu gūt...

Tāpat kā gaisā zili dūmi zūd.
Jo, re, kā koki izaug - it kā plūstot.
Jo, re, kā sniegs krīt, neko neiegūstot.

Nekā - ne iegūt grib, ne ņemt, nekā.
Bet tikai vēl lielākā klusumā
Prom atnākt, šurp aiziet. Un stāvēt plūstot.
Un visu dabūt, neko neiegūstot.

Upē naktī pīles kliedz

Upē naktī pīles kliedz.
un tu arī neiemiedz!
Tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc.

Var būt, ka ir ņemts par daudz,
var būt, ka par maz ir ļauts,
un varbūt par maz ir arī sāpēts.

Izeju no mājām kluss.
Zvaigzne spīd, un dubļi dus,
un var skaidri redzēt laimes naudu.

Tas nekas, ak, tas tik tā,
tas tik tādā klusumā,
tik no malas izliekas, ka raudu.

Upē naktī pīles kliedz.
un tu arī neiemiedz.
Visur kaut kāds troksnis kluss un slāpēts.

Tas nekas, ak, tas tik tā,
tas tik tādā klusumā…
Tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc.

Cik tīra kartupeļu garša -

Bez specijām un majonēzēm.
Cik labi, ka es eju aršus
Un tīri pļaušus eju reizēm.

Vai - tīri ecēšus vai - kaut
Pret sauli guļu pēdām basām.
Cik tīri, tīri ziema raud
Ar pārslām sešstūraini asām.

Ne lapa nekustas.

Es šonakt degšu sveci
un iešu, sveci rokās, tālu pļavās.
Varbūt caur kādu nezināmu teci
es pēkšņi iestaigāšu domās tavās.

Tu pļavu redzēsi. Un mūžību.
Iet puisēns mazs. Un pārvēršas par veci.
Un līdzi gaismu nez. Tā esi tu.
Es tik to jokam saucu tā par sveci.


Ko runājat par mīlestību,
Ja tāda vārda vairs jau nav.
Ir vienkāršāk: ''Es viņu gribu.''
Nav jārunā par mīlestību.
Kad Dievs no Ādama ņem ribu,
Tas akts ir mehanizēts jau.
Ko runāt vēl par mīlestību -
Tā vārda tāda ja vairs nav.

Dīvainos tālumos klusais,

dīvainais tukšums, kas skan.
Paliek aiz muguras krusa,
sniegs aiz muguras man,
tu paliec, vējš paliek, straume,
dūmi kāpj debesīs.
Kāda man dīvaina gaume:
mīlu es tikai trīs.
Tevi, kas bija un nāca,
tevi, kas blakus nu stāv,
tevi ko sirds un prāts
meklē un kuras nav.

Paliek aiz muguras krusa,
sniegs kūst aiz muguras man.
Dīvainais. Tālumos. Klusais.
Kā tas vēl skan un skan.

Par darbu

Ir laimīgie, kas sevi atrod
Un darbu, kuru mīl un prot,
Bet cik vēl stundu dienā katrā
Kā mēslus ārdām negribot.

Un negribas vairs dzīvot tālāk,
Tā gribas dzīvot atpakaļ.
Skan vārdi bālāk, arvien bālāk...
Un negribas vairs dzīvot tālāk.
Bet noiet kaut kur klusu malā,
Tur, kur no miltiem graudus maļ...
Kā negribas vairs dzīvot tālāk,
Bet gribas dzīvot atpakaļ.

Tu atnāci pie manis nu jau otrām lādzēm.
Ar acīm mirdzošām - un mirdzot rokassprādzēm.

Bij kastaņlaiks. Tie paukšķēdami plīsa.
Un kļuva pēkšņi žēl, ka dzīve ir tik īsa.

Tik tiek, cik gaismu ieraudzīt ļauj Dievs,
kad tu man garām ej un iemirdzies.

Es nežēlojos. Dzīvi jāņem smejot.
Tik, cik tā iemirdzas. Kā garāmejot.

No abām pusēm

Salikt kopā
nesaliekamas lietas:
nepienākušas,
nepieietas.

Šķūnelī kopā
ar veco sienu
iemīdīt pantā
parītdienu.

Vienā ķēdē
ar durvju zvanu
iemontēt nāvi
un piedzimšanu.

Nebūt ne vakar,
nebūt ne rīt:
abas šīs gaismas
uz mani krīt

šurp. Un, te manī
satiekoties,
rāda: ka citur
nav kur doties -

no abām pusēm
spiež zelta gaiss -
un kurp iet: tu sev pats
esi vienīgais.

Es tev dāvinu strazdu būri

Tālu Vidzemē baltā bērzā.
Tur mani sapņu strazdi ziemo.
Es tevi lūdzu: pavasarī
Aizbrauksim abi apskatīties.

Un, ja nu tie būs nosaluši
(Un tie būs noteikti nosaluši:
Tur jau bija tik mani strazdi,
Tur jau nebija tavu strazdu) —
Un, ja nu tie būs nosaluši,
Atdod kaķiem!

Bet varbūt tomēr pavasarī
Aizbrauksim abi apskatīties,
Kas ir tai būri. Velns viņu zina,
Ja nu tur ir arī tavi strazdi?
Varbūt pa ziemu ir piedzimuši
Strazdiņi mazi.

Ar maigumu pret Jums

Ar maigumu pret Jums es attiecos.
Un arī visu pārējo dies dos.
Varbūt kā brūklenājam stāvēt salnā
Vai Jūsu dēļ - kā vējdzirnavām kalnā?

Es esmu šķīvītis, zem kura izsaukts gars.
Varbūt es varu būt Jums kalendārs,
Kur viena diena - viss, kad projām dosies -
Gads gadā atkal vienmēr atkārtosies?

Ak atļaujiet man klāt būt iztālēm
Un aizskart Jūs, kad nemaz neaizskaru.
Kā stumbrs, zars zem sarmas kristāliem -
Var būt, ka tā ar Jums es satikt varu?

Ceļš atkal atkalā un kaut kā tīšām glums...
Ar maigumu es attiecos pret Jums.

Kad dzērves atkal projām dodas.

Kad dzērves atkal projām dodas,
Tās gaidot skatās vēl uz mums
Un nesagaida. Kur viņš rodas -
Starp mums šis mēmais pārmetums.

Balts putns lido debess klajā
Un krīt, un viss, un beigts,
Un paliek mutē aizslēgtajā
Tas pārmetums, kas nepateikts.

Viens otru dzērām, kad mums slāpa,
Bet tagad balta puķe lūdz:
Tu, lūdzu, aiztaupi man sāpes! -
Kāpēc, tev mani jāapzūdz?

Vai lapai var ko pārmest lapa?
Un ko drīkst pārmest ziedam zieds?
Bet manu galvu kā pie kapa,
Kāds dīvains smagums lejup liec.

Un, kad tu balta nāc pār pelniem
Man nav tev spēka pretī iet.
Ar kādiem ziediem smagi melniem
Pret tavu sirdi mana zied!

Es esmu es pats.

Es esmu pīlādzis.
Ap mani uguns ķekariem
Pasaules strīdīgie domu strazdi
Salaižas baros.
Kādēļ tu gribi
Ozolu zīles kārt manos zaros?

Es esmu kartupeļa zieds.
Kādēļ tu gaidi no manis
Neļķu un rožu dvesmu?
Kādēļ tu gaidi,
Lai es neesmu tas, kas es esmu?

Mans, kā tu saki, puiciskais skats -
Tas esmu es pats.
Mans pirmais sirmais
Un pēdējais sirmais mats -
Tās nedzēšamās slāpes,
Tas neremdināmais dvēseles bads
Un ātruma prieks,
Un apstāšanās sāpes -
Tas esmu es pats.

Pie tavām kājām es neesmu kritis,
Caur tavu mīlu es neesmu cēlies -
Ko tu no manis vēlies?

Ko taureņi dara zemestrīcē?

Taureņi neuztraucas zemestrīcē. Taureņi žēlo puķes
zemestrīcē, mierina bites zemestrīcē.

Jo tek ārā no šūnām medus zemestrīcē. Jo birst
bitēm no kājām un pazūd smiltīs ziedputekšņi zemestrīcē.
Taureņi mierina galotnes zemestrīcē. Jo ar dažām saknēm
ir pārtrūkuši sakari zemestrīcē.

Taureņi māca turēties gaisā zemestrīcē. Taureņi
atskrien un izlaiž sivēnu no maisa zemestrīcē. Nav
nekā baisa, nav nekā tāda tik baisa zemestrīcē, ka
pašiem tā jātrīc, ka pašiem tā jāsāk trīcēt zemestrīcē.

Jocīgi gan, ka tikai taureņi mums var līdzēt, kad
zeme sāk trīcēt.

Visskaistākās ogas pasaulē

Visskaistākām ogām pasaulē
Pilni šoruden pīlādžu zari.
Visskaistākās ogas pasaulē
Apēd vārnas un strazdu bari.

Visskaistākās ogas pasaulē
Tikai tāpēc vien, ka tās rūgtas,
Smagiem, sarkaniem ķekariem
Šūpojas nenoplūktas.

Man ir tikai viena pati sirds,
Viens balons pīlādžu vīna,
Un cik maz var tajā iepildīt,
To mēs katrs zinām.

Man ir tikai viena pati sirds,
Bet jums taču arī ir sirdis!
Tad noplēsiet visus pīlādžus
Un tie visu ziemu jūs dzirdīs.

Bet kad klusos vakaros cikādes dzied,
Izpeld mēness sarkaniem ragiem.
Un sarkani pīlādži pusnaktī zied,
Ogu ķekariem smagiem.

Visskaistākās ogas pasaulē,
Rudens naktīs man rādās miegā.
Un pirmajā sniegā kā asaras birst,
Kā sarkanas asaras sniegā.

Un, ja arī dažā pavārtē
Pēc nekrietnības smirdēs,
Sauciet: man ir tikai viena sirds!
Sauciet, un jūs dzirdēs.