Es dažreiz esmu bijusi kā ezēns mazs,
Kas sapratis, ka dotas viņam adatas,
Kurš diemžēl nesaprot, ka labu viņam vēl,
Un labam pretī dur ar spicēm vēl un vēl...

Es biju kā no olas šķīlies cālītis,
Kurš knābīti ir ziņkārībā atvēris,
Kas trauc uz ligzdas malu ne aiz ļaunas spīts,
Bet tādēļ, ka viss nezināms un miglā tīts.

To pacietību, lai man ragus aplauztu,
Kas taisa katru buciņu par badīgu,
To mīlestību, skolotāj, ko dalījāt,
Ar visiem zemes ziediem nekad neaizstāt.

Paldies Jums, skolotāj, es saku tūkstoškārt,
Un asaras, kas man no acīm šobrīd nāk,
Ir, ne jau bēdu, tās ir prieka asaras,
Par Jums nav bijušas man citas labākas.

/Aija Celma/

Šo dziesmu, skola, dziedam mēs par tevi_
Ik vārds ir zieds ,tev pateicībā vīts.
To spēku dzīvei, kuru tu mums devi,
Mēs paņemam uz visu mūžu līdz.

Nāks daudzi gadi. Nāks un atkal aizies.
Pret jaunām tālēm aicinās ik rīts.
Bet, mīļā skola tavu ceļa maizi
Mēs paņemam uz visu mūžu līdz.

Būs dažam dzīvē vieglāk, citam grūtāk,
Būs vajadzīgs tavs spēks un mūsu spīts,
Bet labo gaismu, tavos gados gūto,
Mēs paņemsim uz visu mūžu līdz.

/Ziedonis Purvs/

Es pateicos tev, mīļā, labā skola,
Par rīta sauli, ko mums liki plaukstās:
Mēs paņemam no tavas klases sola
Sev līdz ar sauli sapņu zvaigznes augstās.

Es pateicos tev skolotāj, mans sirmais,
Par sirdi liesmaino, ko tu mums devi:
Tu lielās dzīves ceļā biji pirmais,
Kas atrast mācēji mums pašiem sevi.

Par tavu balto bērzu maigām šalkām,
Kas mūža pavasariem pāri skries,
Par tālu gaitu nebeidzamām alkām
Tev skola vienmēr nāksim pateikties.

/Jāzeps Osmanis/

Ja skolas zvans man vēlreiz dūktu,
Es atkal solā sēstos sīks,
Trīs lietas skolotājiem lūgtu,
Jo zinu, kas ir vajadzīgs.
Mums dodiet mīlestību ceļam,
Jo tās nekad par daudz nav dots,
Tas - trauks, no kura visi smeļam,
Bet kurš nekad nav iztukšots.
Un gudrību mums vajag arī -
Uz zaļa zara katrs tiks,
Bet, ja bez prāta darbu darīs,
Tad galu galā iznāks čiks.
Un lai mēs elpot spētu brīvi,
Vēl drosmi vajag sirdīs liet.
Šis grūtais ceļš, ko sauc par dzīvi,
Mums būs līdz galam jānoiet.

”Tev ir gulbja sirds.”
To man teica kāds bērns,
mazs un sirdī tik tīrs
kā Ziemassvētku rīts.

”Atnes man lūdzu mīļu lācīti,
ko samīļot, kad ir skumji.
Es zinu, tu sarunājies
ar eņģeļiem, jo Tev ir gulbja sirds.”

Atkal pienācis Ziemassvētku laiks,
Krīt sniegs, un ķerot to saujās, atminos
Mazā zēna lūgumu:
”Atnes man lūdzu lācīti,
ko samīļot, kad ir skumji.”

Tev ir gulbja sirds,
To man teica kāds bērns,
Mazs un sirdī tik tīrs
Kā Ziemassvētku rīts.

/Kristīne Podniece/

Ziemsvētku rīts

Viss tik jauks un skaists
Kā no grāmatas skats izzīmēts,
Kā no lapas balts
Sniegs izvēlēts.

Domās savējās
Sniegā atkal vāļājos.
Un tad pār mani
Nobirst visu sapņu zvani,
Un kā zvaigznes tumšzilās debesīs
Manas cerības ticībā dzimst.
Un pār kluso lauku
Laižas Ziemsvētku rīts.
Un mēness apspīd kupenas jau drīz,
Reizē mirdz cilvēka sirds,
Jo pāri Latvijai
Laižas Ziemsvētku rīts.


/Guna Dancīte/

Svētvakarā

...Un lēni durvis veras:
Tēvs zaļu eglīti nes
Un zaros tai pārslas zaigo
Kā baltas zvaigznītes.

Un vienu svecīti spožu
Dedz māte un eglītē liek:
Cik gaišu un silti no viņas
Kā saulē visapkārt tiek!

”Pie Taviem šūpuļiem stāvu”, -
Tad tēvs un māte dzied,
Un lielas zilas zvaigznes
Aiz sniegainā loga zied...

/Augusts Saulietis/

Ziemassvētkos

Ziemassvētku jūtas,
Neizteicamās,
Pildiet visas sirdis
Pilīs, būdiņās!

Ziemassvētku līksma,
Debess sūtītā,
Apmeklē tu visu,
Kas mīt skumībā!

Ziemassvētku zvaigzne
Lai pār visiem mirdz:
Miers lai ir virs zemes,
Miers iekš katras sirds!

/Vensku Edvarts/

Ziemassvētku prieks

Ar baltas sveces liesmu
vēstules es rakstu
Tiem, kuri ciemos atnāks,
tiem, kas neatnāks.

Visgarākā būs manām bērnu dienām,
ik mirklis zvaigznēm apsēsts,
ziedēs mirdzošāk.

Vismīļākā būs zaļam egles zaram,
pie mana loga klauvē
gārša, mētrājs, sils,
Ar ziemas putna dziesmu
sirdī gaisma ienāk,
Kad baltos cimdu rakstos
ziemas vakars silst.

Ar daudzu sveču liesmām
vēstules es rakstu,
Būs pasnieks – ilgi sauktais
Ziemassvētku prieks,
Vēl dažas nepabeidzu,
iesāk debess dziedāt
Un zemei rokās baltas brīnumsveces liek.

/Skaidrīte Kaldupe/

Es palūgšu baltajam enģelim

Es palūgšu baltajam enģelim,
Kurš man tik pazīstams šķiet -
Lai aiziet pie Tevis un palūko,
Kā Tev šais Ziemassvētkos iet?

Lai uzliek roku uz pleca,
Un nekad vairs nenoņem nost.
Lai liktens asie zobi,
Jauns brūces vairs nespēj kost.

Es palūgšu baltajam enģelim,
Kurš man tik pazīstams šķiet -
Lai pēc tumsas atnāk gaisma,
Un projām vairs neaiziet!

Kā pastkartē senā

Kā pastkartē senā
Pāri sniegotiem kokiem
Uz mijkrēšļa samta
Spīd pilnmēness,

Un zvaigznes ar ābelēm
Sadodas rokās
Un pasauli debesu
klusumā nes.

Kā pastkartē senā
Viz mirdzošā rotā
Gan smildziņa sīka,
Gan čiekurots zars,

Ak, Ziemassvētki,
Jūs tāpēc mums doti,
Uz labo lai mainītos
Cilvēka gars.

/Kornēlija Apškrūma/

Šai svētā naktī zem' un debess zvīļo

Šai svētā naktī zem' un debess zvīļo,
Šai naktī sirds ar zvaigznēm sarunājas -
Un ienaids rimst, cits citu atkal mīļo,
Pār visu miera siltie spārni klājas.

/Valda Mora/

Kluss...

Kluss... un ieskanas durvis kā vienmēr,
Tik kluss – ka vēlētos apstāties reiz.
Viss kluss. Un, pieverot acis, vien liekas.
Ka klust viss uz šīs pasaules.

Nāk Jaunais gads, nāk egļu smarža liega,
Un viegli baltas pārslas slīd.
Bet sirdi nevar ieputināt sniegā,
Tai jāiet lielus sapņus piepildīt.

Šīs dienas pirms Ziemassvētkiem
ved mūs pretim kādam baltam
klusumam, aiz kura ir
kaut kas mīļš, sen aizmirsts
un pazaudēts, kas mums
atkal no jauna jāatrod...

/Kālis Skalbe/

Ziemassvētku dzejolis

Pār galvu zaļas egles slienas
Visapkārt mežs, mūžzaļais mežs
Te rūķi vada savas dienas
Un sūnas savām gultām plēš

Pa kokiem vāverītes lēkā
Tur savā alā āpsis snauž
Tik sīlis skaļā balsī brēkā
Kad redz kā zaķis krūmus grauž

Te vienā mirklī sasnieg sniegi
Caur pārslām ziemeļbrieži trauc
Tiem kamanās ir ziemas prieki
Un maisos dāvanu tur daudz

Ja sanāk iet tev viņiem pretim
Ar savām acīm redzēt to
Tad jautā droši sala tētim
Ir viņam viss, ko iekāro

Tur rūķi eglītēs šai naktī
Dedz svecītes un priecājas
Tie, saņēmuši dāvaniņas
Līdz rītam mežā līksmojas

Kad beigsies nakts un saule ausīs
Būs kluss un mierīgs ziemas rīts
Pat sniegā neredzēs vairs pēdas
Jo būs viss balts un notīrīts

/Pucenis/

Ziemassvētku naktī ieklausies

Nāc, Ziemassvētku naktī ieklausies,
Kad debesīs sniega dzirnavas maļ.
Mums cerība laimes pakavus
No zvaigžņu mirdzuma kaļ.