Jūsu bērni nav jūsu bērni.
Tie ir dēli un meitas, kas dzimuši no Dzīves ilgošanās pašai pēc sevis. Tie nāk caur jums, bet ne no jums,
Un, kaut arī tie ir kopā ar jums, tomēr tie jums nepieder.
Jūs varat dot tiem savu mīlestību, bet ne savas domas.
Jo tiem ir pašiem savas domas.
Jūs varat dot pajumti to miesai, bet ne to dvēselei,
Jo to dvēsele mīt rītdienas mājoklī, kurā jūs nevarat ieiet, pat savos sapņos ne.
Jūs varat tiekties būt līdzīgi viņiem, bet necentieties tos padarīt līdzīgus sev.
Jo dzīve neiet atpakaļ, nedz arī tā kavējas vakardienā.
Jūs esat šaujambloki, no kuriem jūsu bērni kā dzīvas bultas tiek raidīti uz priekšu.
Visuvarenais Strēlnieks redz mērķi uz bezgalības takas,
un Viņš liec jūs no visa spēka, lai Viņa bultas lidotu ātri un tālu.
Lai jūsu liekšanās Strēlnieka rokā jūs ielīksmo;
Jo, kā Viņš mīl bultu, kas lido uz priekšu,
Tāpat Viņš mīl arī šaujamo loku, kas paliek uz vietas.

MEITAI

Mans gaišais bērns, mana kastaņa svece,
Es vēlētos tevi laimīgu redzēt!

Es gribētu tevi vēl sargāt un sargāt,
Man katra tava ziedlapa dārga.

Lai nenorauj vējš, lai salna saudzē,
Lai saule lēni un viedīgi plaucē,

Lai pumpurs pēc pumpura vaļā raisās
Un priecīgi šūpojas rēnajā gaisā,

Bet pamale slepeni negaisus briedē...
Var piepeši iekrist melns viesulis ziedos.

Mans gaišais bērns, mana kastaņa svece, -
Mana laime ir tevi laimīgu redzēt!

DZIESMIŅA BEZ MELODIJAS

Aizpeld uz gaisa spilveniem
vasaras ikaruss,
plandot pār zaļiem sēdekļiem
dzeltenus aizkarus.

Aizbrauc bez kādām pieturām
vasaras ekspresis.
Līgouguns, ko iekūrām,
sarkanā kļavā viz.

Mūsmājā bērniņš ir piedzimis -
pats savā dzimtenē.
Vasara saka - un tas ir viss.
Rudens atsaucas - nē,

tālāk mēs kājām aiziesim
tur līdz tām miglām, rau,
puika lai, zemes un maizesslims,
gruntsūdens iesvētīts, aug.

Vasara saka - un tas ir viss.
Rudens atsaucas - nē,
vēl viens puika ir piedzimis -
palicējs Zemgalē.

Pie mātes bērns, pie sava bērna māte:
Nav laimes lielākas! Nav citu jūtu,
Kas augstākas kā mātes gādība,
Kas stiprākas par mātes jūtām būtu.

Tīni mani, māmuliņa,
Baltajā villainē;
Kad uzaugšu liela meita,
Tad pūriņu darināšu.

Priecājies, māmulīte,
Nu tev prieki pienākuši:
Stallī baltas avitiņas,
Gultā sagšu audējiņa.

Šuj, māmiņa, man krekliņu
Deviņām vīlītēm;
Devītā vīlītē
Liec man gudru padomiņu.

Kar, māmiņa, šūpulīti,
Kar pie loga istabā:
Lai izauga rakstītāja,
Grāmatiņu lasītāja.

Neliec mani, māmulīte,
Bez ziediņa šūpulī;
Liec maizīti, liec naudiņu,
Liec gudro padomiņu.

Mana balta māmulīte
Mani baltu audzināja:
Apvilkuse baltu kreklu,
Ieliek zelta šūpulī.

Mīļā mana māmuliņa
Mīļi mani audzināja:
Tīna linu palagos,
Liepā kāra šūpulīti.

VAKARĀ

Es durvīs iestājos.
Jūs varat mani apsveikt -
es esmu iestājusies durvīs.
Jau rokturis tur uzticīgi manu roku.
Es durvīs iestājos un skatos,
vai ir visi.
Vai ir mans sievas gods
vai bērna smiekli,
kas rīt būs atkal vajadzīgi smiešanai,
vai ogle pavardā ir nomodā,
vai mājas gariņi pa savām vietām.
Es durvīs iestājos un skatos,
vai ir visi.
Vai ieraugs abrā,
auseklīts pie debess,
vai tēvutēvu piemiņa,
vai skaidrais prāts
un vai ir mīlestība pārnākusi mājās.
Es durvīs iestājos -
vai visi,
vai visi vakarā.
Jā, visi vakarā.
Ir visi vakarā.
Es kļūstu durvis.

VISSKAISTĀKĀ ZEMĒ

Visskaistākā zemē - bērnībā -
Tagad mans mazdēliņš dzīvo,
Tur bērnības zemes vītolos
Viņa autiņi plīvo.

Un skatās viņš manī ar acīm
Tik savādi saprātīgām -
Viņš arī caur mani ir nācis
Uz pļavu, kur zemenes stīgo...

Un viņā man jāsatiekas
Ar citām - sev svešām dzimtām
Un jāvēl tām laimīgu ceļu
Līdz tālākam gadu simtam.

Cik lēni paiet dienas, kad esi ļoti mazs, - tās ir piesātinātas ar brīnumiem. Mīļo māmiņ, tēt! Ejiet lēnāk manis dēļ. Skatieties ar manām acīm. Atklājiet no jauna visu, ko esat aizmirsuši, - visus mazos brīnumus: ziedu un peļķi, gliemežvāku un spalvu, oli, varavīksni, lapu.
Tā ir mana dāvana jums.