Varoņu piemiņas dienā
Varoņu
piemiņas dienā
svešs,
vienkāršs
strādnieks uz ielas
ielūdza dzertuvē
mani.
Vakaru visu
un nakti – līdz rītam
kopā ar meitām
matrožiem rupjiem
un klaidoņiem
dzērām.

Dzērām
par kritušiem
Tīrelī,
Karpatos,
dzērām
par atstātām sievām,
mātēm
un bērniem.

Dzērām
ar rūgtumu
sāpēm,
asām kā dzērēju balsis
dzērām
un dziedājām dziesmu
par sevi
un savu zudušo dzīvi.

Izbraukt no pilsētas ...
Izbraukt no pilsētas sestdienā melnā,
Izbraukt, kur apgabals vientuļš un svešs,
Tur, kur zāle aug mīksta kā delna,
Apkārt kāds ezeriņš niedrains un svešs.

Nogulties zemē un lūkoties telpā,
Tur, kur vēl pamalē pilsēta mirdz.
Sveķaino gaisu un debesi elpot,
Kamēr sāk smaržot i lūpas, i sirds.

Noaujot kājas, tās atdot līdz stilbiem
Saknēm un smiltīm, kas garšo un kaist.
Sāpes un ciešanas
Pāri pār galvu kā mākoņus laist.

Bet tirgus vārtos ...
Bet tirgus vārtos smags kā sirds
Tup ubags. Skrandas pūst un smird.
Uz ceļiem tup. Un skumst un līkst,
Tam plaukstā santīms smīnot nīkst.

Kad garām iet kāds bagāts kungs,
Viņš zemāk līkst un stiprāk kunkst,
Kad lepna dāma garām slīd,
tas klāt pie svārkiem viņai krīt.

Pilsoņi, godīgie latviešu ...
Pilsoņi, godīgie latviešu pilsoņi, klausieties:
neejat kino vairs, neejat teātros,
kur jums rāda tikai pavirši tulkotas lugas -
neejat,
labāk klausāties dīvainu stāstu par nomales uzvaru.
Nomale uzvarēs. Vai jūs jau nedzirdat viņās dimdošos soļus
tur, viņpus Daugavas tiltiem, naktīs, kad viss guļ?
Nomale uzvarēs!
Brīvības gatvē
Uz spīdoša brūna granīta pamata,
kur vēl nesen
jāja bronzas Pēteris Lielais,
stāvēs nomales kaza
ar pulksteni mazu zem kakla
un ēdīs lapas no apcirptām bulvāru liepām.
Ielās uz stūriem,
kur kārtībnieks stāvēja agrāk,
vizuļos, jaunas skārda vannas ar pienu.
Katras, kas vēlēsies,
pieies nodzerties piena par brīvu.

Govis, īstas brūnas, sviedrainas govis,
kas smako pēc mēsliem.
Visi auto būs jāsabāž garāžu kabatas,
ormaņu zirgus izjūgs uz stūriem
un palaidīs vaļā ka suņus.
Puikas izdauzīs biezākos stiklus
ar lingām.
Un tad nāks viņa – nomale.
Istabas ņemsim padusē.
Rūtis mēs liksim uz pleciem.
Virca mums tecēs gar drēbēm,
pilēs kā sālījums zemē.
Matos uz galvas mums karāsies ābeļu dārzi.

Kad pusnakts klīst ...
Kad pusnakts klīst aiz tumšiem logiem ārā
Kā vilks, kas mieru nevar migā rast,
Vai dzertuvē, vai elegantā barā

Kad aizeju es sārtos novakaros
Uz nomali, kur nebijis es sen,
Es kāri skatos koku brūnos zaros
Tāpat kā agrāk, kad vēl biju zēns.

Un brīnums -
Gar kuģa malu maigi zāle glaužas
Un tikko kūp kā nomests papiross.
Aiz sētām smaržo uzdīgušas auzas
Un gaida, kas tām skaras dos,
Ar kurām zvanīt sārtos rieta brīžos,
Kā cukurs glāzē zilgmē mākons kūst.

Es nezinu vai ...
Es nezinu, vai sārtos rieta brīžos,
Kad gaiss no miglām paliek balts kā sniegs,
Tāpat kā agrāk spāres notvert dzīšos
Un sirdī laime būs kā naktī miegs.

Es skaidri jūtu – es esmu kļuvis vecāks.
Viss kļuvis tāls, kas man kādreiz bija dārgs.
Man pārāk biezi skumjas sēž uz pleca
Un, bārā sēžot, patīk motīvs vārgs.

Pie tilta es ...
Pie tilta es atstāju malu
Un sargu ar biļeti rokā,
Pie tilta es atstāju meitas,
Kas sildījās tvaikoņa sutā.

Es drāzos uz priekšu kā auto.
Vējš cirtas man sejā kā pļauka.
Un spulgoja ūdens zem kājām
Kā kotiks un nolakots zābaks.

Ass nemiers man ārdīja sirdi
Kā asfaltu laužamais stienis,
Kopš mīlu es tevi kā ielu,
Kā klaidonis patversmi naktī.

Saņemiet sveicienus manus ...
Saņemiet sveicienus manus, kas spurdz jums ka baloži pretī:
Kopīgi pasāktais mūžs, tas lai kā rožu krūms plaukst.
Sāpes un darbs lai vēl vairāk jums dvēseles vieno un skaidro,
Laime lai spēku Jums rod gaitu līdz slēgumam iet!

Sirdi es savu ...
Sirdi es savu
jums atdevis visu
un tikai tukšumu saņēmis pretī.

O, kuru gadu jau apkārt, kuru viļņo šīs tukšums klajs.
Maijs kuram smaidot nepārslīd pāri nekad.
Tikai tad,
kad es briesmīgi lamājies esmu un čīkstējis,
Jūsu tukšuma lava gūlusies pāri par manu galvu
Ka veldzinošs plāksteris.

Liepas satumst. Lapās apklust vēji,
Savāds gurdums zāli lejup māc,
Un tu atkal šodien nevarēji
Atnākt šurp, kā bija norunāts.

Kamdēļ teikt un smaidot solīt klusi,
Ka tu nāksi tad, kad saule riet,
Ja tu zini, ka uz citu pusi
Gribas tev tai pašā brīdī iet?

Laikam tīk tā doma tev un jūta,
Ka es mokos, tevi gaidot viens,
Kamēr vējš pār zemi nakti sūta,
Tumsā pazūd ceļu baltais piens.

Kā lai zin, varbūt tā arī labi,
Ka te sēžu skumjš un vientulīgs, -
Mani draugi tagad - ceļa stabi,
Nakts un klusums, klusums brīnišķīgs.

Liepas satumst. Lapās apklust vēji,
Savāds gurdums zāli lejup māc,
Un tu atkal šodien nevarēji
Atnākt šurp, kā bija norunāts.

Tramvajā
Tramvajā
svārciņus augšup ceļiem
ar acīm es pacēlu
augstāk.
Bet viņa
sēdēja pretī
tik auksta
kā tramvaja misiņa margas
divdesmit grādu salā.

Šovakar
Šovakar gribas man sapņot
par visu, kas augstāks par torņiem.

Skvērā uz sola –
uz sola, kur garām rūc tramvajs,
vai nejūti smaržas no pļavām
brīnišķi vāras un maigas kā lietus?
Droši tur bērzi debesīs zilās
stāv balti kā naktskreklos.
Jasmīni smaržo.
Govis nopūšas kūtīs.
Šķūnīšos mazos kā alga
varētu iegrimt tur sienā,
skūpstošā sienā.

Šovakar gribas man sapņot,
tik sapņot
un aizmirst, ka vajaga naudas,
ka pazoles cauras
un rīt
jāatrod darbs.

Elēģija
Varbūt tad reiz sirds man mierā paliks,
Ielu troksnis ausīs lēni rims,
Kad uz mūžu manas rokas saliks
Un zem plakstiem tumsa acīs grims.

Renstelēs tāpat vēl ūdens tecēs,
Būs zem kājām asfalts, ciets un glums,
Tik man gaisma izdegs zārka svecēs,
Lieks būs kļuvis vēsais saldējums.

Liepas plaukst tāpat vēl visās ielās,
Auto sauks, un zvanot tramvajs ies,
Tik no dzīves, brīnišķās un lielās,
Būšu es uz mūžu atšķīries.

Un nekad, nekad vairs klusi smaidot,
Nenākšu pie viņas atpakaļ,
Kad no bruģiem, jaunu sauli gaidot,
Visās ielās sniega kārtu kaļ.

Zvaigžņu pilnā, vienaldzīgā telpā
Līdzi gaisam klejošu es viens,
Tur, kur izzūd visas sāpes elpā,
Tur, kur nezin vairs, kā smaršo siens.

Atvadīšanās
Projām no cilvēku gļēviskām ilgām
Eju uz pļavām pie puķēm un smilgām,
Burbuļos klausīties, vizbuļus plūkt,
Medu no ziediem kā bite sūkt...
Kopā ar spārēm pār atmatām lidot,
Runīgos strautus līdz asarām smīdot,
Naktīs ar vardēm pa niedrāju kvarkt,
Rudeņos kopā ar lapām sarkt.

Dvēsele
Ak, tagad neprasa dzīve no tevis,
Vai tu ar domām un dvēseli bagāts.
Nespēj pa ikdienas ceļiem reiz staigāt,
Tiksi no visiem par klaidoni zākāts.

Dziļas kā ārprāts ir slāpes pēc drauga.
Lielākas daudz rūs kad dvēselē tavā,
Nonīkst ar draugiem kā kucēniem kusliem,
Nonīkst un aizaug kā aizmirstā gravā.