Ja ceļš reiz nosprausts, nevar to neturpināt.

Visi – vairāk vai mazāk skaidri – jūt
vajadzību piedzimt no jauna. Taču atrisinājumi dažkārt ir mānīgi. Protams, var iejūsmināt cilvēkus, apģērbjot viņus formas tērpos.
Tad viņi dziedās kara dziesmas un dalīsies
maizes riecienā ar biedriem. Viņi būs guvuši
to, ko meklēja: tuvības izjūtu ar visu cilvēci.
Bet no šīs maizes viņi mirs.
Var izrakt koka elkus un atdzīvināt senos mītus, kas jau tā vai citādi pierādījuši
savus spēku, var atjaunot panģermānisma vai
Romas impērijas mistiku. Var vāciešiem likt
apskurbt aiz sajūsmas, ka viņi ir vācieši un
Bēthovena tautieši. Tā var apdullināt visus
līdz pat kuģapuikam. Tas, zināms, ir vieglāk
nekā atraisīt kuģapuikā Bēthovenu.
Taču tādi elki prasa dzīvas miesas
upuri. Kas mirst par zināšanu progresu vai arī
lai izdziedinātu slimības, tas kalpo dzīvei pat
nomirdamas. Varbūt ir skaisti mirt par teritoriāliem ieguvumiem, bet mūsdienās karš izposta to, ko apgalvo aizstāvam. Mūsdienās
vairs nav tā kā agrāk, kad bija jāziedo nedaudz asiņu, lai dzīvotu vesela cilts. Kopš, karošanai izmanto lidmašīnas un iprītu, karš
kļuvis par asiņainu ķirurģiju. Ikviens no pretiniekiem iekārtojas betona sienas aizsegā, ikviens, nespēdams izdomāt neko labāku, kati
pēc naktis sūta eskadriļas, kas nomet bumbas
ienaidnieka zemes iekšienē, uzspridzina tās
dzīvības centrus, paralizē ražošanu un tirdzniecību. Uzvarēs tas, kas satrūdēs pēdējais.
Un abi pretinieki trūd reizē.