Mana ticība

Nāk katram reiza, kad zem prāta soļiem
Tās zelta trepes lūst un kopā brūk,
Kas debesis ar zemi savienoja.
Tad krītam, apjūkam un nelaimīgi
Mēs stāvam baigās bezgalības priekšā,
Un ir kā saltums pūš no tukšuma.
Kur dvēsele lai turpmāk mielojas,
Kad apklusušas svētku gaviles,
Kad sveces dzēstas dievu dzīvokļos
Un pašu dievu balsis žēli noskan
Aiz mūžības bālpelēkajiem kalniem!
Mēs jūtamies no visu labākā
Visgrūtāk pievilti, un it nekas
Vairs uzticams mums neliekas šai postā
Kā mūsu pašu sāpju pilnā sirds.
Bet, kā mēs tajā sākam klausīties,
Tad nedroši tur dzirdam ieskanamies
Kā atbalsi no tālām miglas pļavām,
Un jaukāk skan un gaisma mūsos plaukst,
Un beigās svētā laimē atzīstam:
Tos, kurus šķitām mūžam zaudējuši,
Tos, nezaudējami sev krūtīs nesam.
Ne viņos mēs, tie allaž mūsos bij,
Tik mūsu pazemība viņiem cēla
Uz zvaigžņu zvirgzdiem sopžu dzīvokli
Un klausījās ar bijību uz augšu,
Kad viņi runāja sirds dziļumā.
Tur mūsu dievu varas krēslis stāv,
Tā priekšā viņi mūsu darbus tiesā,
Mūs taisni saistot, taisni pestījot.

Jāpārcieš

Visas svina smagās bēdas,
Žēlabas, kas žņaudz un ēdas,
Visa melnā nelaime, kas draud,
Jāpārcieš un jānoraud.

Vieniem lemtas miera mājas,
Otri dzīves vidū stājas
Meklēt prieka, - bēdas, ko tā rieš,
Jānoraud un jāpārcieš.

Nojausma

Lai gan ziemas smagie auti
Kalnus vēl un laukus klāj
Un zem ledus upes, strauti
Tikai klusi spēkus krāj,
Tomēr jau kā salda ziņa
Tavā sērā sirdī smeļas.
Vaicā tu, aiz ko tas ceļas?
To dar viņa, to dar viņa –
Cerībiņa!

Ardievu!

Ienīsties mani,
Niciniet mani,
Nelaipnie biedri!
Bet ziniet:
Jūsu ienaids un paļas
Man vairs nav rūgti.
Kā vētra, pār druvu drāžot,
Saviļņo labības stiebrus,
Kā lietus gāzas
Saliek tos veldē,
Tā jūsu dusmas
Sakustināja manu dvēseli
Un lika tai saplakt
Uz īsu brīdi.

Bet manas debesis
Nu atkal skaidras.
Un manā rudzu laukā
Kūp atkal ziedu dūmi
Mierīgi augšup.

Ne posījuši
Jūs mani esiet,
Jūs tikai esiet
Mani mācījuši.

Ak, pārāk steidzīgs
Allažiņ esmu bijis!
Uz visām pusēm
Sniecos un tiecos
Pēc mīļām rokām
Un pievīlu sevi
Ar aplamām domām,
Ka pāris ciešāku
Pirkstu spiedienu
Dibinot draudzību.

Jūs nu man mācījāt
Patiesību!

Pie siltas sirds
Jums tīkas gan glauzties,
Jo arī jums salst
Gluži kā man
šai aukstajā zemē.
Bet uzticība
Jums sveša kā rītdienas nakts!

Mana mīlestība
Jums nebij vis atspīdums,
Vājš, niecīgs atspīdums
No dzīvības mātes saules,
Kas izlej savu svētību,
Neprasot, kas par to būs, -
Nē, tā jums likās
Namiņa uguns,
Kuru es viltīgi aizkūris
Slepenā cerībā,
Ka pie tās sildīsiet
Savus azaida podus
Un par to turpmāk
atmaksāsiet ar augļiem!

Šo lieko guni
Tagad es dzēšu!
Savu virumu sildiet
Uz cita pavarda,
Savus stingos pirkstus
Pie pašu lūpām,
Pie pašu krūtīm,
Kuras jūs turiet
Par vienīgo skaidro
Neizsmeļamo
Dižuma avotu.

Ak, par jums nabagiem,
Pašlepnu iedomu
Apmātiem biedriem!
Kā jūs gudrumam
Domājiet izbēgt,
Ja jūs vairs cilvēkam
Neuzticiet!...

Atvadījies no jums,
Es arī negribu staigāt
pa jūsu tekām.
Ar pelēku plīvuru aizklāts
ir jūsu skats.
Jūsu pasaulē ir tikai krēsla
Un aukstums, un pūžņi, un važas.
Manējā mainās
Gaisma un tumsa,
Un blakus līžņai
Manas acis vēl ierauga
Sarkanu mālu
Ar zaļu mauru
Un vēsmiņas šūpoties ziediem.
Un mana sirds vēl tic!
Par spīti jūsu
Sāpīgiem žņaudzieniem,
Viņa vēl uztic!
Es atradīšu
Vēl sirdis starp sirdīm!
Es stāvu uz dzīves
Krācošās jūras
Grozīgās kāpas,
Es viņas smiltis
Sagrābju saujā
Un lai

ZOOLOĢISKAIS DĀRZS

Lūk ponijs
iejūgts drasē
darba
dienas rīts
un cilvēcīgā lēkmē ceļos nometies
lūdz kapeiciņu mērkaķis

bet tas ir tagad

viss zaļš
un pumpurs lipīgs

bet bija laiks viss zaļāks bij un lipīgāks
es biju mazs

joprojām zaļš
un siltums maigs caur mugurkaulu skrien
līdz satriec rokas atsities pret mūri

bet tas ir tagad

un vēl ir zaļš
un gribas noplēst zemei kādas kārtas nost
un atdzīvināt nomirušos zvērus
kas bija mazi reiz kad es tāds biju
cik ilgi izvilksi ar tādām mazām ķepām
un nāsīm drebošām un kupri
un plezniņām un knābi

kur neviens vēl nav bijis
kur dzīvo kam nav vēl vārda

tur staigā maziņi Klāvi
un debesu akmeņus spārda

tur dzīvo viss kas es būšu
un viss ko es neatgūšu

kur neviens vēl nav bijis

no turienes sapņi nāk
no turienes bērni nāk

kur neviens vēl nav bijis
kur neiekļūs mūžam neviens

mans liktenis ienākas manī
kā zirnekļa pavediens

atvadies puisīti vecais
no gaišiem un ausainiem laikiem

kad sūkāji liepu lapas
un Salacā peldējies

tie bija lieliski laiki
un maigi kā atmiņas

tu nezināji cik smalkā
diegā viss karājas

ir vasara pārtrūkusi
puisīti atvadies

ar asu zāli sagrieztajos pirkstos
spīd blāvas ugunis spīd mūsu liktenis
es zālē turējos bet dzīve rāva

šņirkstot

viss pārtrūka
un sāka dzīvot viss

cik svinīgi šis karuselis griežas
un kāras ausis mīlas vārdus rij
es metu kauliņus no visa spēka sviežu
es sirmi dzīvoju un citu dzīves spiežu
pat lietuvēns reiz laimīgs puika bij

pat lietuvēns pat veca nodzērusies
un trula sieva bija taurenis
iet slīcināties bērnība
iet jaunās dienas kārties
bet cilvēks dzīvo vien kā dzīvojis

no atmiņām no zaļi baltiem pelniem
nāk viņa bērnība šis cekulainais putns
kas aizlido kas mūžam netiks velniem
ar spārniem atplestiem

pa upi es domīgi plūdu
glaudīdams ūdensrozes
un ļāvos lai virpuļi gausi
mani visādi groza

es tecēju pāri siekstām
un apskāvu peldvietu smiltis
man pāri lidoja svīres
un šūpojās gājēju tilti

jo gājēju tilti pa naktīm
kad neiet pa viņiem neviens
skumīgi šūpojas paši
un pļavās vēl smaržoja siens
pavisam jau kļuvis par upi
es vientulīgs jutos un labs
es gremdējos domās par jūru
ko var arī nesastapt

bez steigas pār akmeņiem vēlos
un mazgāju baltas bēdas
jo ūdens var neatstāt pēdas
un mūžīgi steigties kurp vēlas

bet neizmukt iegulsies nāve
man acīs kā glumja sieksta
un atradīs kājeles basas
Salacu manā vieta

22 GADI

tu tekalē
pīšļi
caur pirksteļiem tek
šausmīgi uztraukts
tu tekalē te
bākas nevienas
nelāgas dienas
melkulis
tekulis te
tu tekalē te

TAS TEV JĀŅEM VĒRĀ

Tālumā, tur
uz sniega aizvilkta ceļa,
ir apsēdies sapnis.

Iesim, sniegā
gausi un svinīgi
gurkstēs mūsējie
soļi.

Bet lielajam sapnim vienalga,
vai mēs nākam vai nē.
Gluži vienalga, vai mēs
viņu iekārojam vai nē.

Sēž kā meitene. Garie
un zīžainie mati
uz platajiem sapņa pleciem.
Vīpsnā kā jūra.

Pēc grūtgrūtā ceļa pa sniegu
mēs klupsim. Kā vilciņš
tu griezīsies, šķaidīdams neļķes,
un kauksi kā lokomotīve,
kam vagonus nepiešķir vairs.

Virs pļavām dzisa rīts...
(un aklā dienas gaisma,
kas visu rāda skaidri,
kaut neredzīga pati,
ap jumtiem taustījās...)
viens rīts ir miris, un
plēn sapņu procesijas,
kas visu dienu smaržo
kā elles ziedu vijas,
līdz visu pārmāc saules
cepināto baļķu
un izkaltēto dobju
biezais aromāts...
Ir laimīgi, kas neizkaisa baltās,
tik baltās sapņu kapeikas
uz celiem,
kas neved atpakaļ
pie skurbā apnikuma,
pie laiskās, taisnīgās un skaidrās vēlmes –
gulēt.
Tiem ir ko aizmaksāt.
Virs pļavām dzisa rīts...
Bet nenormālo auri:
„ Aust jauna diena, vivat sol!” –
Jau tricināja gaisu,
Un gaismas asfaltrullis
Dzina sev pa priekšu
Ak! nelaimīgu baru,
kam trakas bailes krist...
Ak, gaismas vajātais tārpiņ,
kantora mūzikas List...

nu paskaties kā ūdensmērītāji
ar tievām kājām drāžas dzīvei pāri

kad viss ir gluds tie nesas ātri ātri
jo paši viegli ir un viņiem gari kāti

es arī akmens neesmu un vēju nerunāšu
vien elpu izgrūdīšu ašu ašu

es viens no tiem un ātri viņi zūd
lai viss ir gluds lai viss ir gluds ir gluds

cik žigli ātri garās kājas zib
kaut kas grib tumsas stinga akmens grib

un ūdensmērītājs kas aukstu bluķi nes
kā brīnums jož tas esmu es tas es

Vai nu tik savādi bija,
vai mirklis pret restītēm sitās,
bet istabā lidoja kraukļi
vai spārnota radība cita.
Cik piemērotas mums likās
putnu kustības lēnās!
Bij zināms, ka drīz viņu vietā
šeit kustēsies mirušo ēnas,

šeit pulcēsies mirušo ēnas
un zvaniņu mēlītes mēmas
mums pasludinās, cik senas,
cik likumīgas ir bēdas

par visu, ko gribēja viņi,
par visu, kas nenotikās...
Un kādreiz tā lidos i mūsu
ēnas, neba nu citas,

jo izlaužas brīvībā mirkļi,
kuri pret restītēm sitas.
Un Ikars, kā redzi, krīt.
Pat Ikars – ai, paveries – krītas.

IZKRĀSOTA GRAFIKA

par visiem nogāztiem podiem
debesis izplūst raudās
es biju kā cilvēks kas turas
ciešas un nenošķaudās
jo šķaudieni nenes laimi
un veselību ne tik
paiet gadi un pēkšņi
pulkstenis saka Tik

tu domā ka vēl nav sācies
bet vienkārši neesi lūgts
re zibens neganti plaiksnās
un pērkons teic Labi rūkts
tavs gadiņu vecais puika
ir vairāk nekā tu pats
tu nejēdz ka Mīlestībai
šodien ir citādas acis

es kārpos kā arābu ķēve
nokratot lietuvēnu
meklēju tumsā un palos
gaišo „Ausainā” zēnu
un dzenāju mīlestību
kura ir aizgājusi
cik tu esi uzticīga
kā tu esi samirkusi

par visiem nogāztiem podiem
debesis izplūst raudās
re kur enģeļi stāv uz adatas
re kur tie mati skaldās
bet mūsu mirušie klanās
mēs viņiem liekamies kungi
mēs viņiem liekamies baigie
arhetipi un Jungi

es eju pie pieminekļiem
un pa pīšļiem es brienu
ķēms vai tu vasarā atminies
Mirušo piemiņas dienu
pa miegam tu staigā
daudz tabletes tērē
es tomēr tev ticu
es varu derēt

ārā ir silti Barons ir liels
pavasaris ir tuvu
un es dungoju Atceries
ko es no tevis guvu
un es zinu ir jāgaida gadi
pirms vēlreiz spēj patiesi sacīt
viss atkal mostas un asaras
kā pumpuri – citādās acīs

re kur meitene aiziet
vedot saitītē lauvu
es pukstu kā velkonis apmetis
savām nedienām tuvu
es zinu ka tikai mietpilsoņi
vadā saitītē lauvas
bet nāciet vien tādi kādi jūs esat
man kaut kur vēl ir dažas tauvas

maigās rifkabīļu sejas
laika akvārijā peld

spuras kustina un smejas
tagad ēsma labi ģeld

viena sirma mata galā
karu gabaliņu sirds

cauri sirdes gabaliņam
blēņu āķis blāvi mirdz

cap nu rausta ka tik turies
mats kā stīga rešņi skan

akvārijā rifkabīļus
kādreiz patīk zvejot man