„MĪLAS DZIESMA”

gaisma tek pār kukainīšiem
kas pa zaļām lapām tek
manā sirdī tīri glīši
danco mīlas zirneklīšī
maigums visam pāri deg
varbūt roku sagriezīšu
sniegdamies pēc tavas krūts
sarkanīgām pilēm līšu
kamēr tevi atradīšu
tur kur maijvaboles dūc
varbūt aizkulties līdz mikai
alus tek no saules krūzes
varbūt uzsmaidīt tev plikai
krūtij pieskarties un tikai
pacelties virs drūzmas
lidot prom no kukainīšiem
prom no visiem draugiem bēgt
(laiks un nāve uzglūn tīši
tā kā divi zirneklīši)
acis tā kā durvis slēgt
gaisma tek un pirksti arī
tā kā smiltis pār nazi plūst
šodien nē bet rīt vai parīt
ir jau žēl bet ko var darīt
ka es nepanesu jūs

KRŪMU BRĀLIS

un vakara miglā
kāds pazīstams tēls
zem jasmīnu krūma
atņirdzās jēls

puķe tam rotāja
pogcaurumu
un seja
atgādināja trumu

kur viņš tāds radies
es domāju kur
savāds un riebīgs
viņš gulēja tur

kas gan viņš būtu
ja būtu tīrs
varbūt sieviete
varbūt vīrs
man sametās bailes
man nepatika
domas kuras
viņš domāt lika

varbūt man reiz
bija atslēdziņa
kura caur zobratiem
aizved pie viņa

vai griezu
uz nepareizo pusi
ka samazgu bedrē
viņš nogrima klusi

vai pasniedzu viņam
to kapeiciņu
kura kā vadzi
pārlauza viņu

kur gan tas bija
es domāju kur
kā suņa kodiens
viņš gulēja tur

puisis novēlās no klāja
kuģis ātri projām gāja
„es vēl gribu palikt dzīvs
nesit mani āmurzivs”
puisis peldēja cik spēja
viļņi meta augšā lejā
„es vēl gribu meitas meņģēt
nekod mani resnā reņģe”
tālu tālu dzimtais krasts
tālu kuģis tālu masts
„es vēl gribu audzēt punci
neēd mani mīļais tunci”
lielās baltās viļņu bārdas
nedzird puiša teiktos vārdus
„es vēl gribu palikt dzīvs
nesit mani āmurzivs”