Neviens no mums vecumā nav tas pats, kas bijis jaunībā; neviens no mums no rīta nav tas pats, kas bijis dienu iepriekš. Mūsu ķermeņi tiek aizrauti projām kā upes. Nekas no tā, ko redzam, nepaliek nemainīgs. Upē tas ir skaidrāk saskatāms nekā cilvēkā, bet arī mūs nes projām ne mazāk strauja plūsma.

Arī pasaule, kas ir mūžīga un nepieveicama, mainās un nepaliek tāda pati. Tātad nevajag baidīties, ka reiz notiks tas, kas notiek katru dienu.

Pieticība var paildzināt vecumdienas, kuras, manuprāt, nav ne kārojamas, ne noraidāmas.

Viss taču paliek nevis tāpēc, ka būtu mūžīgs, bet gan tāpēc, ka to sargā Visuma valdītāja gādība: nemirstīgajam aizstāvja nevajag. Šo pasauli sargā Radītājs, ar savu spēku uzveikdams matērijas trauslumu.

Tik ļoti lutinām sevi, ka vēlamies, lai mūs uzslavē par to, ka rīkojamies taisni pretēji. Kas citus spīdzina, dzird sevi dēvējam par bezgala maigu, kas aplaupa citus - par nepārspējami devīgu, kas nododas dzeršanai un miesaskārībai - par atturības paraugu. Tam sekas ir tādas, ka nemaz negribam mainīties, uzskatām sevi par lieliskiem cilvēkiem.

Mans tēvs man nemācīja, kā dzīvot; viņš dzīvoja
pats un ļāva man skatīties.

Mēs esam ģimene — tāda maza dīvainu personību
kopa, kas roku rokā čāpo cauri dzīvei, daloties slimībās un zobu pastā, iekārojot cits cita saldo ēdienu,
slēpjot šampūnu, aizņemoties naudu, mūķējot vaļā
aizkritušas slēdzenes, lai izpestītu iespundētos
brāļus un māsas, darot cits citam sāpes un dziedējot
tās, mīlot, smejoties, atbalstot un mēģinot izdibināt,
kas tad īsti ir tas smalkais pavediens, kas mūs visus
vieno...

Ģimenes ķildas — novecojušās mīlestības kārtējais
remonts.

Sāpju un pacilātības vieta. Miesa un asinis. Vāri,
izbrīnīti mazuļu kliedzieni, aiz prieka sāļas māmiņu sejas. Kad esi šeit [dzemdību namā], tev liekas, ka zini, kas dzīvē ir galvenais. Un tā arī ir. Šeit
nedzirdēsi sentimentālu pačalošanu, šeit jutīsi paša
Dieva klātbūtni. Bet paiet laiciņš, un jāatgriežas pa-
saulē, izliekoties, ka viss aizmirsts, tēlojot, ka ir darāmas svarīgākas lietas. Bet nekā svarīgāka jau nav.
Katra māte zina to sajūtu, kad atveras sirds kambarītis un tajā ieplūst mīlestība. Viss pārējais ir fona
troksnis un vīrieši.

Bērni ir mūsu vēstījums laikiem, ko paši nepiedzīvosim.

Ir tikai divas paliekošas vērtības, ko mēs gribam, lai
mūsu bērni mantotu. Viena no tām ir saknes, otra — spārni.

Es neesmu spējīgs audzināt bērnu, jo pats esmu
bērns... Es pats sev esmu dēls... Ik rītu es pats sevi laižu pasaulē...

Tu pats esi bērns, kuru tev jāiemācās iepazīt, audzināt un izglītot. Prasīt, lai citi dod atbildes, ir tas pats,
kas lūgt, lai sveša sieviete piedzemdē tavu bērnu.
Ir atziņas, kuras var piedzimt tikai no tevis paša
sāpēm, un tieši tās ir visvērtīgākās.

Bērniem vajag daudz miega. Tie snauž dienu un
nakti — pastāvīgi grib gulēt, atpūsties no īstenības, kurā viņi tik brutāli un neizbēgami iesviesti.

Visi pasaules bērni raud vienā valodā.