tumsā viegli spīguļo bēdu
fosforescējošā acs
atkal es lēnītēm tevi ēdu
un lēnītēm saploku pats

iešu rīt aprunāties pie Laimas
ko viņa grib mums teikt
uzsūtot ķildas un visādas vainas
ko nevaram veikt


kāpēc gan dzīve kas ir tik skaista
reizēm ir tāda maita
un ļauni viscietākos mezglus raisa
vaļā – un apstājas gaita

sastindzis gaidās tev pretim es sēdu
ar tevi notiek tas pats
tumsā viegli spīguļo bēdu
fosforescējošā acs

Katram lielā dzīves grāmatā
Vārds savs jāatstāj, lai zeltā laistās;
Katram sevī jānonāk pie tā,
Darbs ar darbu tā lai kopā saistās,
Lai tad, pēdējais kad padarīts,
Vienots spožums visiem pāri trīc.

Koks var nolūzt, akmens – sadrupt, irt,
Laiks var visas attiecības šķirt,
Bet, kas tautai sevi upurēs,
Viņas sirdī mūžam pastāvēs,
Spēs gan daudzkārt atdzimt, bet ne mirt.

Nevar dziesmas droši spārnos pacelties,
Dzidrās balsis dūkt un projām aizlaisties,
Sāpēs degusi ja diezgan sirds nav tava.

Miers un skaidrība tik maiga
Vēl man dveš no mātes vaiga,
Kad to skatu atmiņās,

Tur, šais grumbās daudzās, sīkās,
Vārdus lasīt neapnīkas:
Mīlestība nebeidzas!

Tā ir mātes roka, vēl kas mani vada
Visos grūtos ceļos allaž un arvien,
Un tā aiziet mūžs, tā aiziet gads pēc gada.
Un, kaut dienas man kā gulbji vētrā skrien,
Roka šī joprojām mani balsta tā,
Balstīja kā solī pašā pirmajā.

Un tāda spēka nav, nav tādas varas,
Kas spētu to kaut drusciņ aizkavēt.
Un, kaut mums stundas kādreiz šķiet tik garas,
Laiks skrien kā vējš, ko nevar apturēt...

Jauna diena nāk ar jaunu trīsu,
Jaunu gaismu mirdzot sirdij sniedz,
Tikai, kas viņu mīl un neaizliedz.

Zudušā vairs neatgriezt.
Gurdie spārni gudri raisās.

Kad atdevis biji beidzamo
un spēki bij zuduši visi,
ar dziestošām zvaigznēm svētrītā
kā liesmiņa klusi dzist.

Vaicāju jaunībai,
Ar rozēm aizejot:
„Kad nāksi atkal
gredzenus mīt?
Kad nāksi, kur un kā?”
„Kalniņā. Baltsmilšu kalniņā.”

Bāla debess gara roka
bālus ziedus kaisa klusu.
Apklust sāpes. Daiņo smilgas:
saldu dusu – saldu dusu -

Jau klusu sen kokles un dziesmas
un nakts rasa pumpuros mirdz,
Bet zaļajā Dieva namā
Ar zvaigznēm dzied mana sirds.

Diena aizlidos – zils taurenīts.
Pirms priekš durvīm skuju taku kaisīs,
atnāks miers, un dvēseles šūpulīts
apstāsies, un dzīves gaisma gaisīs.

Pāri jumtam gāju putni skries
un uz pavasara dzīrām trauksies.
Jautri tie pēc tevis sasauksies,
Bet tu klusēsi un neatsauksies.

Un, kad svētais sargs reiz mieru sauks,
miers būs ilgām, ilgu dziesmām visām.

Un, kad svētais sargs reiz mieru sauks,
miers būs rokām, kuras gurdams sniedzi
tu pēc debess dzīlēm, draugs.

Tumšzaļā efeju ēnā
vējš pakar kokli. Un klus.
Gājējam čukst: „ Bija nemiers.
Atpūta nu būs. Lai dus.”

Dziest svecīte zarā
un diena svīst.
Mana vectēva ēna
starp zemi un debesi klīst.