es tev piedāvāt varu
vien tīru un pliku Neko
rasas podiņi pļavās
tukši un svinīgi slejas
aptrūkst tev glāstu
un atbildot klusi uz to
pilēs no pienenēm
skaistas un savādas dzejas

pilēs par visiem
kas dzīvojuši zem saules
pilēs par mēmiem par kurliem
par visiem kritušiem ar’
viņi kā zāli
ir izziedējuši kaulus
ko tavi papēži basie
kā lietus un svētība skar

kaut nu es apklustu laikā
kaut nebūtu citiem par nastu
droši kā pīpene vējā
stāv pļavā mans plikais Nekas
un pa zāli kā viļņiem
uz visu dvēseļu krastu
spītīgi nemanāmi
airējas airējas tas

Man pienāca kaste ar dažādām sirdīm

man pienāca kaste ar dažādām sirdīm
kā vēzīšiem sārtiem
un vakars jau bija bet es vēl pie loga
vēroju zarus kas klanījās vējam
un viļņus kas mudīgi skrēja pa zāli
pulkstenis tikšķēja krāsniņa arī un
putekļi degunā cirtās

paskat kāds vājprāts
neviens tak nav laimīgāks ticis
no šitādiem sūtījumiem

cauri rūtīm
kā caur krūtīm
atskanēja kliedziens gaišs
mīļo puisīt mazo puisīt
kas tev kaiš

dūmu dūre
gaisā stājās
tramvajs nekustējās vairs
mīļo puisīt mazo puisīt
kas tev kaiš

lidmašīnām nokaroties
kaunīgs noklepojās dievs
(kur nebija) un smējās
Varavīksne
Esmu vainīgs
Esmu grēcīgs
Esmu liels

Skumji galvas noliec priedes klusās,
Nolīst ziedos ausmas mirdzums silts,
Nošalc vēsma: - Mierīga lai dusa,
Lai jums viegla Tēvu zemes smilts!

… Skumji galvas noliec priedes klusās,
Nolīst ziedos rieta mirdzums silts,
Nošalc vēsma: - Mierīga lai dusa,
Lai jums viegla Tēvu zemes smilts!

Dzīvība –
Nerimu atslēgā rakstīts daudzskanis,
Ar kuru mūžībā ieskan
un izskan viss.

… dabā tāds vienkāršs un stūrgalvīgs likums –
Iet gadi, un debesīs saule tā pati.
Iet gadi, un vectēvi aiziet pavisam…

Mēs smilšu aizrunāti esam
pa vienam vien, pa dvēselītei,
un tikai ideja spēj aizdegt
pret nolemtību vēl pa spītei.

Mēs projām aizejoši esam,
sen aizrunāti zaļai zālei,
viens akmenim, cits krustam, zvaigznei
un kādai neatskārstai tālei.

… un dzīvosim tai starā,
kas asu gaismu lauž
un nežēlīgi kailu,
bet – patiesību pauž.

Laiks ritēja pa saltu rasu
trīs gadsimtus vai stundas trīs.
Kad modāmies, jau māte gāja
pa ošu gatvi debesīs.

No dziesmas es esmu paņemts,
par dziesmu man jāpaliek,
sadedziniet reiz mani
un dziesmā reiz izkaisiet –

no dziesmas, kas ir mana zeme,
šie ļaudis un nami šie,
jūs paņēmāt kādreiz mani,
nu atpakaļ atlieciet.

Jau tuvāk padebess, jau dūmi top par elpu,
jau stabules kā spārnus cilā Doms.
Tu biji tuvāk man par apskāvienu, mīļā,
bet nu man jāaiziet caur rožukrūmu prom.
Caur rožukroni izskrien tavi pirksti
vēl kaut ko tvert. Bet padebess jau sēj
pret necaursitamu, pret bronzu, bruģakmeni,
un tavās plaukstās ērkšķains uzplaukst vējš.
Vējs uzplaukst vilinošs kā mimoza, kā plāna
un caurspīdīga mākslinieka seja. Sēj
melns padebess. Es atskatos un redzu –
vējš tevi lēni dārza vāzē lej.

Tu ej…

Tā – tava grāmata uz galda.
Nu vējš kā taisnība tur valda.
Un uzšķir rūgtu pašā rūgta vidū.

Sijā pelnus dvēselīte
pelnu dienā pelēkā –
krāsnij mute apdzisusi,
uguntiņa nelēkā.

Nevienu šoziem neglabās,
jo mūsu mīļie nemirst:
vien apsedzas ar puteni
un kļūst par tēvu zemi.

Un svinīgi snigs piemiņa.
Un it neviens vairs nemirs.
Vien apsegsies ar puteni
Un kļūs par tēvu zemi.