Tur Meža mātes vārti veras,
tur miglas puķe nenozied,
tur zvaigzne rasu neatdzeras,
vien tikai gads pēc gada iet.

Īstākie zelti reiz kūst,
pārvēršas sudrabā,
savijas, atvijas
laiks,
pilnas acis ar zvaigznēm.

No zilgmes ūdeņiem Tu tagad raugies šurp,
Lejpusē. Atstātos vārdos, kas atšalkoja vairs vienīgi acīs.

Mēs vienlīdz mirstīgi, jā! Tikai šobrīd – es:
jo vai tad aiziešana nebūs
MIRKLIS DVĒSELES? TĀPAT KĀ
PAMESTĪBAS AUGUMS – mūžam,
mūžam mans - -

Miers, gaidītais; kad smaržo zivis kāpās;
Kad gluži viss… vēl klātāk atmiņām;
Kad zvaigzne iesecās
bet krita
apakš
smilšu kārtām

Neko jau diez vairs nevajag,
Ne stiprus draugus, augstus radus,
Tik vien, lai kavējas vēl nakts,
Lai dzeguzīte skaita gadus,
Lai mīļā sirds, kas blakām iet,
Bez manis nepošas uz galu,
Un tad, kad sējas saule riet,
Dzird logā tālu lakstīgalu.
Kas citkārt šķitis dārgs vai lēts,
Ir pārvērtās pa gadiem gariem.
Nu esmu stādiņš laikā sēts.
Nu pārtieku no saules stariem.

Kā tas var būt –
Jau viņpus Tu,
Bet šajā pusē es.
Tam skuju ceļam pieploku,
Pa kuru Tevi nes.

Iedegsim šovakar sveces, iedegsim sveces un zīlēsim
Pusnaktī krustceļos, vējos, zem zvaigznēm, ar tiem, kuri aiz-
Spogulī, gredzenā, zvanā, pie pelniem, pie ūdeņu aizslēgtām dzīlēm.

Lai miers pār šiem jumtiem, pār dakstiņiem,
Lai rasas un lieti!
Es aizeju kaistošiem plakstiņiem.
Vīst pēdās man dzieti.

Pie tevis nāku, Zeme – māmulīt!
Pie pelniem pelni, gars pie Gara dosies.
Nāks ziemas saule ceļā pavadīt,
Uz bāla stara dvēsle pašūposies.

Pār mani šūpojas dobjš zilgmes kauss.
Es tveru virvi, Dieva rokas vītu.
Kā šūpolēs gaiss augšup mani rauj,
Lai palicēju gaitas parādītu.
Bij darbs. Bij prieks. Bij cīniņi un bēdas.
Velk ziedošs vējš. Tev ziedi aizber pēdas.
Bij svētīts mūžs, kaut liktens brīžiem skarbs.

Un klāt ir novakars, kāds retiem lemts.
Stāv Dārznieks mūžīgais pie nokritušām dzirklēm.
No vagas vidus sirmais arājs ņemts.
Viņš strādāja līdz pēdīgajam mirklim.

Zemīt, tēvuzemīt mīļotā,
Pilnu klēpi dārgām veltēm glabā!
Sirdis, kam tu pirmā, pēdējā,
Kurām nebij dārgāka nekā, -
Apņem silti, auklē maigi, labā!

Pulsa dzītiņa pušu trūka,
Nesasiet, neatraudāt,
Kā tev netika, kā tev trūka,
Māt?

Gaisma dzisa, vienaudzīt.
Nu tu mājās. Dusi, dusi.
Sirds kā dūja mirstot krīt,
Lidojumu zaudējusi.

Smags dižums gaitai vij virs zemes,
Nu krīt tās pumpurs, pušu plēsts.
Lai draugu sirdis sāpes nemāc,
Kad skanēs torņa zvana vēsts.

Nu jādod zemei zemes tiesa –
Ir stunda pienākusi.
Pie Tevis, Kungs, nāks visa miesa,
Šeit garam kalpojusi.

Ak Dievmāte, sargātāja,
Ar savu svēto saimi,
Ved to, kas Tevi godināja,
Uz paradīzes laimi - -