un tumšā pagalmā kam toreiz gājām cauri
mēs paklupām pār nomirušu kaķi
kāds augšā vienaldzīgi pūta tauri
un dārdot pārvietojās smagie mākoņblāķi

un tādas mūzikas un atkritumu čaukstu
un sētnieces no rīta nolamāts
pa staru dzeltenu un bezdievīgi aukstu
nu kāpa kaķis putna uzrunāts

uz debesīm kur mājo visi prieki
kur bezzobainie senie ienaidnieki
nu kaķa planēta ap dūmu grīstēm griežas

un mazie kaķēni kas viens pie otra spiežas
nu neatraujami un projām neaizsviežami
kā mana doma „Sērot būtu lieki –
par kaķi. Bet par cilvēku, patiesi,šie vārdi kādam liktos vismaz nepatiesi.”

Tagad klusēt gribas tā, kā klusē lauki,
Kad pār viņiem rudens lietus krīt…

Tik mirkli dzīve zied, - tad gaist kā tvaiks
Un plūst kā upe prom uz vakariem.

Vakars aizbrien ēnu garām kājām,
Vējiem stājot, visi trokšņi klus …

Mēs ejam un ņemam, ko dzīve dod,
Mēs atdodam visu, ko spējam…

Vectēv, tavs skaistums
Ir simtgadu ozola skaistums
Rudeņa saulē,
Sarmā un salnā,
Un zeltotās lapās.

Un pār mani izdziest cīruļdziesma,
Ziedošs ābeles un ķirša zars.
Izdziest diena, izdziest saules saules liesma,
Un ar tumsu sastopas man gars.

Zelta vējš no jūras pūš.
Zelta vējš ir viss mans mūžs.

Bet mierīgs aizej Tu, jo citām audzēm
Birs Tava agrā mūža smagais zelts, -
Birs naktī skūpsti,
zvaigznes birs ar kaudzēm –
Un sāpes birs, un mūžs Tavs nebūs velts.

Kā stīga trūkstot skanējis Tu esi,
Pirms saule lec. Bet pirmā blāzma spīd
Tik spoži kā tās smagums, ko Tu nesi,
Kas vieglos spārnos tagad projām slīd.

Uz vakariem upes tik brīnišķi slīd,
Un zvaigznes kā svētnīcā kroņlukturs spīd,
Kā svētceļnieks dvēsele mana tur iet,
Klust lūgšanā dienas un vienmuļi riet.

Un grāmatā melnā kāds lapas jau šķir,
Dzēš mani no rakstiem, no cisa, kas dzīvs,
Lai kļutu no mūžu uz mūziem es brīvs.

Iet dzērves prom līdz citam pavasaram,
Zūd kaut kur tumsā mīļu acu pārs,
Zūd mūžs mans līdzi jums un putnu baram, -
Vai jūs vēl redzēšu, kad atkal ziedēs ārs?

Ir savāds skaistums tāliem apvārkšņiem,
Es kādreiz aiziešu un palikšu pie tiem.

Skumju kamol, vaļā šķetinies,
Vakars klāt, jau mana saule riet,
Manā dzīves kaujā retinies,
Lai es mierīgs varu dusēt iet.

Kad reizi pēdējo pa baltiem ceļiem
Es aiziešu un mani soļi stās
Un kad jau būšu aizsaulē pie veļiem,
Man tomēr dārzi ziedēs ceļmalās.