Memento!

Ja debess kūs un meži vētras liekti,
Ja liesmu mēle dižozolā dzeļas,
Ja sadragāts tas krīt un skambās šķeļas –
Tad mēmās sāpēs stāvam sirdī triekti.

Vai, ja mēs siseni pret stalto koku
It kā aiz ietiepības redzam lecam,
Tad zinām: ozols zaļos mums pa vecam,
Un smiedamies mēs atmetam ar roku.

Bet, ja kāds nāk ar saldu maldu stāstu
Un slepus cērt un cērt ar asu cirvi,
Un koku gāž ar nodevēja virvi –
Tad tādā raugāmies ar svētu lāstu!

Ziema

Autiem klāta baltu baltiem
Zeme maigu miegu snauž.
Ziemas saule stariem saltiem
Tumšās sila priedes glauž.

Ledus pērslas kokos glīši
Zib un spīd, un spulgo tā,
Kā spīd raibie vizulīši
Mātes mātes vaiņagā.

Tur uz purva miglas ķēmi
Lēnām ceļas, lēnās milst,
Aizlīgo pār kalnu mēmi
Un aiz meža zūd un dilst.

Galvu slēpis, tup uz zara
Spārnots gaisa ubadziņš,
Vai varbūt par pavasara
Dzīru dziesmām sapņo viņš?

Noriet saule sarkansārti,
Zelta liesmas logos spīd.
Vaļā veras zvaigžņu vārti,
Klusām nakts uz zemi slīd.

Salā

Ap namu stūriem
Peras vēju mātes ledainie brunči.

Čirkst netīrais sniegs
Zem kamanu sliecēm
Un gājēju kājām.

Nakts.
Uz ielām deg uguns.
Kā kāras mēles
Dzeltanās liesmas
Laizās ap čuguna restēm,
Un visādi ļaudis
Silda pie viņām
Rokas un ģīmjus.
Tikai tur,
Kur ņevas malā
Abas granīta sfinksas
Ar apsnigušām krūtīm
Lūkojas viena otrā,
Deg vientuļa uguns.
Kūkumu uzmetis,
Kabatās rokas,
Divus soļus no viņas
Stāv kārtības sargs
Un skatās, kā viena
Ogle pēc otras
Kvēlo un mirst.

Tā vientulības naktī
Kvēlo un dziest
Viena karsta sirds.
Un rokas kabatās
Stāv viņai klāt
Gorodovojs tikums
Un gādā, ka viss tas
Kārtīgi notiek...

Ziedonis klāt

Uzlecot saulīte smejas: labrīt!
Cīruļi debesu dzidrumā slīd,
Nebeidz tur trili – un tralināt:
Ziedonis klāt! Ziedonis klāt!

Tur, kur pļavmalē kamenes dūc,
Meitene dzeltenas gundegas plūc,
Savij tās vaiņagā, vīdama dzied:
Ziedonis atkal pa dzimteni iet!

Vējiņš birzē žužina lēns,
Sprogainu galvu lokās tur zēns,
Uzsāk, stabuli iegriezis, pūst:
Ziedoņa prieki pa dzimteni plūst!

Vaigi jautrajam zēnam tvīkst,
Sērās, ilgās meitene slīkst –
Cīruļi nebeidz sludināt:
Ziedonis klāt, ziedonis klāt!

GADS

Gan ar sniegiem, gan ar saliem,
Gan ar lauskiem skaļš –
Gads ir balts no abiem galiem
Un pa vidu zaļš.

Zaļi balti strīpains pīrāgs –
Tāds ir katrs gads.
Bet ir diena, kurā tīrāks
Vēlies būt tu pats...

Ej, Laimiņa, tu pa priekšu,
Es tavās pēdiņās;
Nelaid mani to celiņu,
Kur aizgāja ļauna diena.

Liec, Laimiņa, man
mūžiņu
Vieglu, vieglu, kuplu,
kuplu:
Apenīša veiglumiņu,
Bērza slotas kumplumiņu.

Lūdzu Dievu, lūdzu
Laimu,
Abus divus mīļi lūdzu:
No Dieviņa veselību,
No Laimiņas labu mūžu.

Sveču turis.

Še, svece, Juri!
Turi, Juri!
Kļūsti par
sveču turi.

Ja svecei slīpi
turēsi,
līks kā kliņģeris
salīksi.

Ja svecei taisni
turēsi,
taisns kā svece
paliksi.

Še svece, Juri!
Turi, Juri!
Izaudz par
gaismiņas
sveču turi.

Puisēns un oliņa.

„Oliņa jūrmalā,
Kā tu tik gludena?”
„Viļņi man tūkstoškārt
Šurp un turp mētāja.”

„Kaut jel tā spīdētu
Man ar reiz svārciņi!”
„Negul vien aizkrāsnē,
Tiešām to panāksi!”

MĪKLA

Četri viena tēva dēli,
Cits no cita bēg.

MĪKLA

Liels, liels ozols,
Divpadsmit zari,
Ikkurā zarā
Četri perēkļi.
Ikkurā perēklī
Septiņas olas,
Ikkurai olai savs vārds.

Kas tas par ozolu?
Kas ir tie zari?
Vai uzminēt vari?

Divpadsmit mēneši.

Nu nākat, bērniņi, izstāstat,
ko divpadsmit mēnešus
darīsat!

Jaungada mēnesi
seņemt skriesim,

Meteņu mēnesī –
ķekatās iesim,

Sērsnu mēnesī –
pavasari gaidīsim,

Sulu mēnesī –
sulas laidīsim,

Lapu mēnesī –
lēlojot ganos dzīsim.

Ziedu mēnesī –
Jāņiem vainagus pīsim.

Siena mēnesī –
sieniņu grābsim,

Labības mēnesī –
pļaujas vezumos kāpsim,

Rudens mēnesī –
pēc riekstiem lodāsim,

Veļu mēnesī –
veļus godāsim,

Salnas mēnesī –
mežā pēc malkas steigsim,

Ziemas mēnesī –
ziemas saulgriežus sveiksim,

Tad atkal Jaungadu saņemt skriesim
un caur gadu darbiņā iesim.

Pulkstenis un nedēļa.

Tik-tak, tik- tak –
pulkstens viens.
Tik-tak, tik-tak-
pulkstenis divi.
Tik-tak, tik-tak-
pulkstenis trīs.

Pulkstenis skaita,
pulkstenis sit
līdz pat skaitlim
div-pa-dsmit.

Bet nedēļa,
lielā un garā kā iela,
kā tai nav kauna, ko?
Tā tikai līdz septiņi
skaitīt prot,
tad atkal jāsāk
no jauna!

Ko jūs manim maksāsiet,
Es nedēļu izdziedāšu.
Pirma diena, otra diena,
Te trešdiena, ceturtdiena,
Te piektdiena, te sestdiena,
Te nedēļa pagalam!

Kāpēc šodien ir tā kā vēl nekad.

Annele domā – un – izdomā.
Tas tāpēc, ka šodien ir svētdiena.
Mežs, puķes, zilā debess ir svētdiena, tēvs
un māte ir svētdiena. Viņu rokās nav darba.
Viņu kājās nav steigas.

Aust gaismiņa, lec saulīte,
Tas pirmais gaišumiņš;
Labu rītu, Dievs palīdz! –
Tā pirmā valodiņa.

Labrītiņ! – rītiņā,
Labdieniņ! – dieniņā,
Labvakar! – vakarā,
Labnaksiņ! – naksiņā.

Mīklas

Sešas lapas sudraba, septītā zelta.
Ola, - viena puse melna, viena balta.