Sapņu zeme

Ir zeme pret saules rietu,
To sapnī redzēju.
Turp ietu es, tur ietu,
Vairs atpakaļ nenāktu!

Turp nepūš saltas vētras,
Kas tur par ziemu zin?
Tu mūžam zaļo mētras,
Tur augļus pie ziediem šķin.

Tur pērkļus bezdelīgas
Pie baltā pilīm kar,
Tur tumšu efeju stīgas
Slaiko torņu galus skar.

Tur sarkanu rožu krūmi
Pa klinšainām pakalnēm spīd
Un smaržainie ziedoņa dūmi
Tām smagi pāri slīd.

Tur zelta zvirgzdi laistās
Pa upju dibeniem
Un meitenes visskaistās
Brien smiedamās pār tiem.

Un viena sēd un gaida,
Un sudraba plīvuru auž,
Tā skatus uz tālēm raida
Un klausās, ko zīle pauž.

Un dziesmas kaut kur raisās
Un plūst kā debešos –
Ak, sirds vai stāties taisās,
Tā turpu ilgojos.

Mana lūgšana

Mūžīgais tēvs,
Tu neesi manis
Kā mīļa lutekļa,
Neesi arī
Kā bāru bērna
Raidījis šurpu uz nīcības leju.
Tu balvoji mani
Ar mīkstu sirdi
Un rotāji viņu
Ar mīlestības
Un viņas māsas – draudzības jūtām.
Manas dvēseles
Dziļākos pamatos
Tu esi licis
Nepārvaramu riebjumu
Pret visu netaisnu,
Greizu, netīru,
Pret darbu un darītāju,
Kas krēslu un tumsu
Meklē par segu.
Piešķīris esi
Man dārgu līgavu,
Tavu mīluli,
Grozīgo skuķi –
Mūžam jauno
Fantāziju.
Devis man esi
Acis, kas kāro
Redzēt tavus brīnumus,
Muti, kas tīko tos slavēt.
Bet ak! tavus darbus,
Kas tos var izteikt!
Par skaņāko mēli,
Kas viņus lūko
Celt un cildināt,
Tu žēlīgi smaidi.

Par visu šito
Tev neesmu pateicies.
Bet karstākās jūsmās
Slīkstu pīšļos,
Ceļu rokas
Pret tavu troni
Un saku paldies
Par vienu dāvanu:
Ilgošanos!

O, kas ir cilvēks
Bez ilgošanās!
Tas nepaceļas
Augstāk par tārpu,
Kas, negausībā
Vēderu pildot,
Aizlien no vienas
Lapas uz otru
Un neapzinas
Pat, ka tas bauda.
Pie zemes saistīts
Un tumšs viņa skats,
Tam nava pagātnes,
Nedz nākamības,
Tikai acumirklis
Ir viņa dzīve.
tam nespulgo zvaigznes,
Un mēness sarkans
nelec priekš viņa.
Bet no tavas saules
Tas nolien kūtri
Pakrēslī gulēt –
Un daudz tam biedru.

Šaušalas sagrābj
Mani aiz domām,
Ja viņu skaitā
Es taptu līdzi skaitīts!

Ņem tādēļ manu
Karstāko paldies
Par savu dāvanu,
Mūžīgais tēvs!
Nedod man miera,
Nedz gurdenas laimes,
Nedz vidējas ikdienas dzīves!
Pildi man dvēseli
Ar ilgošanos!
Vairini viņu,
Lai stiprāk un stiprāk
Tā kustina mani,
Ka lieku uz stopa
Bultu pēc bultas
Un sūtu tās projām
Arvien uz augstākiem,
Dižākiem mērķiem!
Lai kārtoju pilnību!
Lai slāpstu
Pēc atzīšanās!
Lai tvīcin tvīkstu
Pēc mīlestības!
Lai traucos
Pret rītiem,
Kur spožā trijādībā
Aiz rožainiem šķidrautiem
Mirdz daiļums un labums,
Un patiesība.
Lai izstiepju roku
Un tīkoju pašķirt
Neatšķiramos,
Nesasniedzamos
Slēpējus autus!

Svaidi man dv

Nevar

To tev, bēdu dvēselīt, būs zināt:
Nevar visu brūču aizdziedināt,
Nevar apklusināt visu sāpju,
Nevar dzesēt visu karsti slāpju.
Nevar likt pār katru dzelmi laipu,
Nevar nomazgāt ikkatru traipu,
Nevar aizsargāt pret katru salnu,
Nevar visi tikt uz Saules kalnu –
Nevar, mūžam nevar!

Vaid uz augšu bēdu dvēselīte:
Un, ja cilvēkam nav tik daudz spēka
Un ja šeit nav tik daudz mīlestības,
Vai tad augšā, kur tā zilā ēka,
Tie, kas žilbinošā gaismā staigā,
Mūžam priekus acīs, smaidus vaigā,
Vai tad tie, kas zibšņu vāles valkā,
Nevar nākt mums, vārgulīšiem, talkā?
Vai tad nevar, nevar?

Pārskrien zilai ēkai tumša ēna,
Atpakaļ nāk vaida atbalss lēna:
Nevar – nevar - - nevar - - -

Noslēpums

Dziļāk, dziļāk, dziļāk rakties,
Noslēpumam tuvāk zagties,
Ak, kā prāts to karsti grib!
Kur ir neatvērtie vārti,
Dārgakmeņi neaizskārti?
Kur tas burvju dimants zib?

Jo tu roku tuvāk snieci,
Jo tu vairāk baidīts tieci,
Priekšā stāv tev it kā ķēms.
Nevarību sirdī jūti,
Klātu tikt tik grūti, grūti,
Un tu topi salts un mēms.

Saņemies! un ej pret spogu!
Noslēpumam apkārt žogu
Tava paša nespēks ceļ;
Tavu izskatu tas maina,
Ķēms tev liekas paša aina,
Lai tik slābums tavi dzeļ.

Tā jau noslēpuma tiesa,
Glābties ik no katra viesa,
Gurdinot ar : bēdz jel, bēdz!
Bet, lai kā viņš tevi baida,
Tomēr tas ar ilgām gaida,
Lai tu viņu vaļā slēdz!

Mūžība

Kad skaidrā naktī,
Mēnesi guļot,
Uz klusām debesīm
paceļu acis
Un skatos saulēs,
Kas neskaitāmas
Tu augšā kā mazas
Dzirksteles dažādi mirdz,
Tad manu dvēseli
Pārņem tāds svētums,
Tik dziļš, tik lipīgs,
Kādu citkārt nekad
nespēju sajust.
Bet, kamēr man rokas
it kā uz lūgšanu
Saliektas kopā
un acis no rītiem
Uz vakariem staigā
Zibošo ceļu,
Ronas uz lūpām
Neapspiežami,
Aplami, smieklīgi
Jautājumi.
Kad šitam visam
Bij iesākums?
Kur šitam visam
Bij iesākums?
Kā ērkšķaini ziedi,
Kas plūcēja roku
Sāpīgi sadursta,
Tā man šīs domas
Aizskar iekšējāko,
Un mocīties sāku,
Neizdomājamai
Visas esamības bezgalībai
Domādams pakaļ.

Mūžīgi mūžos
Saules tu debesu telpās
Tā nespulgoja,
Kā tagad tās spulgo.
Visam, kam veids un viela,
Ir sākums,
Ir ilgums,
Ir beigas.
Šim stingram likumam
Arī jūs padotas,
neizmērojamās saules.
Jūsu spožuma
Reiz nebij.
Jūs bijāt migla,
Miglas lode,
Viena vienīga,
Bez jēgas liela,
Tik mūžībai pašai
Domājama.
Vai šitā migla
Bij iesākums?
Tā nebija sākums,
Tā bija beigas.
Savu gaitu
Izgājušu,
Nomirušu,
Putekļos sajukušu
Pasauļu pirmdaļas!
Cik daudz pasauļu?
Visu pasauļu?
Cik daudz biljonu
Spīdošo zvaigžņu,
Cik Zīrija tāļumu
Aptver visums?
Un manas domas
Kā vanaga vajāts,
Piekusis putniņš
Aizlido projām
Bezgala bezgalos.
Bet manas gara acis
Redz tur arvienu vēl
Zvaigznes pie zvaigznēm
Baidošā, nepārtrūkstošā virknē.
Tālāk, vēl tālāk!
No zvaigžņu jūrām
Uz zvaigžņu jūrām!
No pasauļu miglām
Aiz bālganām pasauļu miglām!
Un manas domas
Režģīdamās
Aizmaldās projām
Uz mūžīgo mūžību.
Un es reibstu.
Tur ir tumsa.
Šausmīgi melni
Tukšuma atvari
Virs manis, zem manis
Un manā priekšā.
Es nodrebu.

Te ir iesākums.

Bet vai tur nespīd
Nejaukā dziļumaugstumā
Vēl viena zvaigzne?
Un vēl viena!
Un trešā un piektā?
Un simtā?
Un vesela gunīga jūra?
Vai viņa nekāpj?
Vai viņai nevelkas pakaļ,
Čūskaini locīdamies,
Augdams un ņirbēdams
Šaušalains – hā, es nezinu, kas