JĀ UN NĒ

Dziļā ziemas vakarā
viens tāds JĀ un viens tāds NĒ
abi gāja pastaigāt –
viens tāds JĀ un viens tāds NĒ.
Visi, kuriem pretī nāk
viens tāds JĀ un viens tāds NĒ,
rausta plecus neziņā,
kurš ir JĀ un kurš ir NĒ

Iet un iet pa ceļu tā
viens tāds JĀ un viens tāds NĒ,
kamēr abi apmaldās –
viens tāds JĀ un viens tāds NĒ.
Raud nu gaužas asaras
viens tāds JĀ un viens tāds NĒ,
jo tie paši nezina,
kurš ir JĀ un kurš ir NĒ.

SEŠI UN VIENS

Septiņi puikas – visi kā viens! –
kamanās salec braši,
un tās lejup no kalna skrien
aši jo aši.

Tikai pret kalnu – jā, paties! –
viens pats velk kamaniņas.
Kas tur ko brīnīties,
jo –
tās taču pieder viņam!

KĀ NU KURŠ

Juris no bērnudārza mājās
Ar trolejbusu atvizinājās.

Mārīte mīksti kā melleņu mētrā
žigli atsteidzās taksometrā.

Uģis un Ansis tieši pa bruģi
atpeldēja uz mājam ar kuģi.

Ēriku atveda platos ratos.
Oļgertu – milzīgs ekskavators.


Bet Evitu, Olitu, Loniju
Atnesa rātni poniji.

Marčs un Ingus bez kādām bēdām
atpedāļoja velosipēdā.

Toties Jānītis pārnāca mājās
kā tētis un māmiņa –

pats savām kājām.

ĪSTAIS LAPSĒNS

- Kas tad nu? Kam tu sabijies tā?
Kas tev tā, dēliņ, par baili?

- Kā nu ne, mamm. . . Lapsēns apēdis
Manu, lūk, cukurgaili!

- Kas nu tur liels! Tas gailītis, redz,
Bija no cukura pataisīts.

- Jānudien, mamm. . . Toties lapsēns gan,
lapsēns gan bija īsts. . .

Gluži kā es!

BURTIŅŠ A

Pašā rīta agrumā
pazuda mums burtiņš A.

Šķīrām, šķīrām grāmatā –
Neatradām burtu A.

Meklēju to istabā,
bēniņos un pagrabā –
kur tu esi, burtiņ A?

Šurpu turpu pagalmā,
pat uz ielas izskrējām –
ķer nu vēju laukā, jā!

Burtiņ A, klau, burtiņ A,
nu kā tad tā?!

Tikai tad kad vakarā
saldi nožāvājās kāds,
atradās mums burtiņš A.

DIENDUSĀ

Kamēr bērni guļ saldi jo saldi
un visādus krāsainus sapņus redz –
no viņu zīmējumiem laukā
gan zaķi, gan lāči, gan vāveres lec.

Zaķis – uz burkānu.
Lācis – uz medu.
Vāvere – uz riekstu.
Jā, paties!

Sakiet man, sakiet – kas gan notiks,
kad mūsu puisīši modīsies?

Jānīša lūpa jau vaļā veras.
Jurīša acs jau skaidri redz.
Lūk, visi zvēri zīmējumos iekša
cits pēc cita priecīgi lec!

Zaķis – ar burkānu.
Lācis – ar medu.
Vāvere ar riekstu.
Jā, nudien!

Bet
no kurienes te gadījies ķengurs viens?!

DZIESMIŅA PAR BRAUKĀŠANOS LIFTĀ

Ne liftam stūres, ne riteņu –
nestāv mierā ne brītiņu!
Ne liftam bremžu, ne pedāļu –
ripo, ripo uz nebēdu

liftosipēds, liftosipēds,
liftosipēds, liftopēds!
Braucamais tāds varen slīpēts,
Braucamais tāds neredzēts!

Ne liftam ogļu, ne benzīna,
kas uz priekšu to trencina!
Ne liftam sliežu, ne šoseju –
joņo, joņo uz nebēdu


liftobīlis, liftobīlis,
liftobīlis, liftobuss!
Visvisādu stiķu mīlis,
Kas ne brīdi nestāv kluss.

Ne liftam spārnu, ne motora –
pamēģini to noturēt!
Ne tam bail vēja, ne mākoņu –
Lido, lido uz nebēdu

liftašīna, liftašīna,
liftošīna, liftopters!
Pats no sevis – ak, tu brīnums! –
durvis ciet un vaļā ver!

KLAUNS

Lēca pļavā pār kukurzni
auns
un pārmeta kūleni.
(Vai tas kas ļauns?)

Vien zaķis, to redzot,
neizturēja
un smējās kā kutināts:
- Tas tik klauns! –
Bet auns
to vien gaidīja –
tūlīt izrieza ragus
un dusmīgi teica:
- Panāc nu, mīlīt, man pretī!
Tu redzēsi, ka es neesmu
vis. . . –

Labi, ka zaķim no auna
Jau laikus kļuva kauns.

AIZMĀRŠIŅA

Augu dienu, cik tik spēka,
ķirzaciņa apkārt tekā.
Kamēr grozījās pie ciņa,
asti pazaudēja viņa.
Bet vai tāpēc nobēdājās?
Aušodamās skrēja mājās
cauri zāļu ceriem viņa –
aizmāršiņa, ķirzaciņa!

KRUPIS UN VARDE

Kādu pievakari krupis
sadomāja lēkt uz upi.
Lec un lec, lec un lec,
un ko šis redz?

Viņam pretī varde lec!
Edz. . .

Pielec krupim tieši klāt
un teic: „Vai gribi padziedat?
Padziedāt, padziedāt
Ar mani divatā!”

Krupis nodziedāja: „Kvēk!”
Varde nodziedāja: „Kvāk!”
Kvēk un kvāk, kvēk un kvāk –
Dziedāšana nesanāk!

BĒDDIENĪŠI

Bēdu kalni atnākuši,
mūs pavisam nospieduši.
Ko darīsim, bēddienīši,
pagultēi nolīduši?

Spoža saule ārā staigā,
putni dzied,
zied puķes laukā. . .
- - - - - - - - - - - -
Nāc nu, runci, lādē plinti –
šaun ar asti visus laukā!

DADZIS

- Ko tu skumsti, mīļo dadzīt?
- Visi mani grib vien padzīt!
Kam es pieķeros –
tas sodās,
notrauš nost
un projām dodas.
Tā lūk viens te pļavā augu. . .
Nav, kam uzmesties par draugu!

- Nebēdā nu, dadzīt mīļo!
Rītos rasa tevī zvīļo.
Silda saule,
Vējiņš vējo.
Lido bite,
taurens dejo.
- Jā, tik kur gan es tāds dēšos,
Ja nevienam neuzkundzēšos?! . . .

CIBRICA CABRICA NEDĒĻA

Pirmdiena Cibrics Cabrics – ko?
lasa mežā žagariņus.

Otrdien Cibrics Cabrics – ko? –
Nes no strauta ūdentiņu.

Trešdien Cibrics Cabrics – ko? –
Pavardā kur uguntiņu.

Ceturtdien Cibrics Cabrics – ko? –
Vāra gardus ķiļķēniņus.

Piektdien Cibrics Cabrics – ko? –
Ņem un stūķē puncī viņus.

Sestdien Cibrics Cabrics – ko? –
visu dienu sēž un svilpo.

Tikai svētdien Cibrics Cabrics
kā parasts zaķis pa lauku cilpo.

BLATAIS SUNĪTIS

Viens balts sunītis tek pa ceļu,
Žēli, žēli kauc,
jo neviens nekad to vārdā
nenosauc.

Pa tam lāgam mazs, mazs vīriņš
lepni ratos brauc,
jo to vīriņ’, vārdā Jānīt,
visi sauc.

Pa tam lāgam maza sieviņ’
Iet, ka kurpes klaudz,
Jo to sieviņ’, vārdā Anniņ,
visi sauc.

Tikai viens pats baltais sunīts
žēli, žēli kauc,
jo neviens nekad to vārdā
ne –
no –
sauc!

Au! Au!

DUSMĪGAIS BALONS

Pūtām, pūtām, bet – ak vai! –
vēl ne pieplūst nepaguvām,
mūsu balons rozīgais
zili melns no dusmām kļuva.

Ziz un biš, šņāc un krāc –
i ne tuvu nepienāc!

Spriedām tā un spriedām šā,
nostājuši viņa priekšā. . .
Kas to zina, vai tik kāds
briesmīgs zvērs tam nesēž iekšā!

Sīc un dīc, dūc un rūc –
kaut pa gabalu prom mūc!

Žēl jau bija – jā, paties! –
taču pārdūrām to pušu.
Balons nošņācās:
- Paldieš,
ka jūš išlaidāt to mušu! –

Mušu – jā. . .
Bet balons pušu!