IR KO DARĪT KAĶĒNAM

Ir ko darīt kaķēnam –
Pelēns jānoķer ir tam.
Pelēkajam pelēnam
Četri kaķi virsū brūk.
Kaķiem liekas, nu šim gals ir,
Pelēns smejas pilnā balsī,
Dejo savu peļu valsi
Griezdamies un dziedādams:
„Tra-ta-tā, tra-ta-tams,
Kā tad tas ir saprotams?
Kas par jokiem, kur tas der?
Četri kaķi peli ķer!
Ķer un ķer, un noķert nevar;
Varbūt tāpēc noķert nevar,
Ka par daudz tie ēd un sver?
Cienījamie kaķu kungi,
Vai jums kāju vietā rungas?
Vai jums vēders ir vai vezums?
Es jau neesmu upes vēzis!
Tas jau kaķis nav, bet grausts,
Tādiem labāk gultā snaust,
Tādiem labāk teikšu es,
Ir no bļodas zupu ēst.
Vai tad kārtīgs kaķis drīkst
Būt kā knislis uzbāzīgs?!
Vai jūs kaķi kautko mākat ?
Jūs par sliekām pretīgāki.”
Ir ko darīt kaķēnam –
Pelēns jānoķer ir tam.
Kad tā pele atnāks citreiz,
Tad viņš veiklāk lēks par citiem!
Trenējās viņš dienā četrreiz,
Skrēja vairākus simtmetrus.
Tagad viņu rītos mana
Taisām rītā vingrošanu.
Iznāks ļoti labi , klusi.
Tikai pele pazudusi!
Ūdenī, vai, iekritusi?

PONIJS

Ponijs meitenītes vadā,
Ponija mazus puikas vadā,
Skrien pa apli raitu gaitu
Un pie sevis apļus skaita.
Laukumā ar soli staltu
Iznāk zirgi, melni, balti
Parādē lai rindā stātos.
Ugunīgā sega klāta
Plecos zirgam Pirātam.
Skumjš ir zviedziens ponijam:
- Vai tad neesmu zirgs, es prasu?
Arī es tur gribu drasēt!
Prasiet bērniem – vai tad ir
Ponijs sliktāks nekā zirgs?
Es ka putns varu šauties
Un ar ienaidnieku kauties,
Varu vest un varu nest!
Varu, varu, varu es!
Atnāciet, jūs ģenerāļi,
Zooparkā svētdienās,
Apēdu , cik apēd cālis,
Cālis apēd ļoti maz .
Izturīgs es esmu gājējs,
Kamielis vēl soļo tā –
Pavelciet zem sevis kājas,
Sēdieties man mugurā!

PADZIEDĀT PALĒKĀT

Ir Pēcim kā nevienam
Savs nams ar četrām sienām,
Kur zvēri sanāk ciemā
Padziedāt, palēkāt.
Nāk brieži,
Degunradži,
No migas lāči daži,
Nāk mērkaķiene viena
Padziedāt, palēkāt.
Nāk stirnas maigām mutēm,
Kaut nogurusi ļoti,
Nāk arī behemoti
Padziedāt, palēkāt.
Nāk avene
Caur mežu,
Nāk jenoti un eži,
No upes šurp lien vēži –
Padziedāt, palēkāt.
Es laižos dziedādama,
Par zīlīti sauc mani,
Šurp laižos uz šo namu –
Padziedāt, palēkāt.
No kaķiem
Paslēpusies,
Es ķeru mušas klusi,
Bet vienmēr paspējusi
Es esmu padziedāt.
Reiz visi lieli izaug
Un aizlido no ligzdām,
Nav baiļu vairs, kad ūsās
Bargs kaķa ņaudiens skan,
Bet īstiem priekiem ļauties
Pie Pēča
Dzīrēs jautrās
Kā visai meža tautai
Vēl patīk, patīk man.

BIĻETE UZ VASARNĪCU

Kasieris pie loga sēž,
Skatās savās biļetēs.
Lūdzu, naudu logā licis:
- Biļeti uz vasarnīcu,
Lai es varu aizbraukt pats,
Kamielis ar kamielēnu,
Lāči paši, lāču bērni,
Zilonēns, kam sestais gads.
Dzīvos manā istabiņā,
Manā gultā gulēs viņi,
Lēks pa pakalniem un ciņiem,
Atpūtīšos, augšu pats,
Lāčiem līdz augs lāča bērni,
Kamielis ar kamielēnu,
Zilonēns, kam sestais gads.
Ceļš gar skudru pūzni lokās,
Spaiņiem rokās, groziem rokās,
Tikai peldu bikšelēs
Skriesim mēs avenēs,
Lazdu krūms mūs gaidīs plats,
Skriesim barā – skriešu pats,
Lāčiem līdz skries lāču bērni,
Kamielis ar kamielēnu,
Zilonēns, kam sestais gads.
Kaut tiem vēderā ir skaidas,
Visi mīļie zvēri baidās,
Ka es likšu palikt tiem.
Plauktā viņi taču raudās,
Nopūsties, atkal gaudos,
Ja es projām braukšu viens.
Aizmirst nedrīkst to un nevar,
Kā man viņi zāles deva,
Pierunāja, slimu kopa,
Lai es drīzāk vesels topu,
Teica: „Neskumsti nu pats!”
Lāči paši, lāču bērni,
Kamielis ar kamielēnu,
Zilonēns, kam sestais gads. –
Kasieris tad spieda pogu,
Sniedza biļeti pa logu,
Teica tā,
Lai visi dzird:
- Atstāt draugus nepieklājas!
Skumji dzīvot tukšās mājās.
Saprotu, ka zvēriņš baidās,
Pat ja lien no viņa skaidas.
Tādēļ lēmums man ir tāds:
Lai brauc lāči, lāča bērni,
Kamielis ar kamielēnu,
Zilonēns, kam sestais gads.

SAPNIS

Tumsas pilnas pazares.
Guļu, skatos kino es.
Apsēdies un ķebļa stūra,
Sapnis izšuj putnu būri.
Krokodils tur danco dzīvs.
Kā viņš būrī iekļuvis?
Kad es modīšos –
Noskaidrošu to!

LAIMĪGAIS VABOLIS

- Kurp tu skriesi, Vaboli,
Zilām samta kājām?
Mana plauksta kļuvusi
Ir par tavām mājām.
- Puspasaules izskrējies,
Čāpoju pa ceļu,
Gulēt biju nolicies
Tikko kartupeļos.
- Gribi ziedlapiņu šķīt?
Padzer rasu pļavā!
Ja tu spētu ieraudzīt
Muguriņu savu!
Pasaulē vairs otram nav
Tik skaists spīdums zilgans.
Velti galvu purina
Pīļu tēviņš slinkais
Noknābt tevi neļausim
Peku pīlei jaukajai.
Abi kopā nakšņosim
Kartupeļu laukā.
Lieliski pa pasauli
Tomēr ceļot divatā!
Arī kino redzēsim,
Būs kā visiem biļete.
Un tad visi ieraudzīs,
Ka uz zemeslodes šīs
Dzīvo skaistais Vabolis,
Laimīgs zilais Vabolis
Un vēl arī tik pat īsts
Īsti laimīgs Pēteris.

LIETAS SARUNĀJAS

Stāv kastroļi plauktā,
Spīd kastroļi jauki,
Spīd kafijas kanna
Un bļoda, ka prieks.
Tie sprieda: - Cik tas
Ir skaisti bezgala –
Ņem tevi aiz malas,
Uz gāzes plīts liek!
Ja nebūtu tā,
Kā mēs dzīvotu tālāk? –
Un karote mazā
Un maizes nazis
Tad teica:
- Ir kastrolim
Varen ass prāts. –
Un krūzīte zilā
Uz bufetes malas
Tad teica:
- Cik labi, cik labi,
Kad galu galā
Aiz osas vai spala
Tevi ņem kāds!
Ja nebūtu tā,
Kā mēs dzīvotu tālāk? –
Tad grāmata jautrā
Ar Zebru uz vāka
Citām grāmatām teica,
Kas stāvēja blakus:
- Es zvēru pie vāka,
Pie bildes tāpat!
Cik labi ir tomēr,
Cik skaisti ir bezgala,
Kad tevi grib zināt
No galvas kāds!
Ja nebūtu tā,
Kā mēs dzīvotu tālāk? –
Un pakaramais
Smaidu priecīgu rādija,
Viņš dīvānam teica
Ar tumšbrūno ādu:
- Ak, mīļais, Cik labi,
Cik jauki ir tā!
Man gribētos dziedāt,
Tik labi bezgala,
Kad mēteli atstāt
Uz tevis grib kāds!
Ja nebūtu tā,
Kā mēs dzīvotu tālāk? –
Uz galda, uz krēsla,
Virs bufetes augstu
Un skapī un plauktā
Tie trokšņoja jautri –
Gan karote mazā,
Gan maizes nazis,
Gan kastroļi, bļoda
Un Zebra tāpat :
- Ak ,cik gan tas jauki
Un skaisti bezgala,
Kad esi šai pasaulē
Vajadzīgs pats!
Ja nebūtu tā
Kā mēs dzīvotu tālāk?

GUMIJAS EZĒNS

Šalc irbenes sejā,
Un apses trīs vējā,
Un vārda diena ir kucēnam.
Caur birzi, caur mežu
Iet gumijas ezēns,
Un caurumiņš labajā pusē ir tam.
Tam rožaina hūte
Un lietussargs rūtains,
Un spīdīgais, spīdīgas galošas.
Kad satika paziņu,
Mārīti maziņo,
Viņš laipni un bijīgi klanījās.
Nu sveikas, jūs eglītes!
Vai, cik tas neglīti –
Durstīt ar adatām mūs!
Vai tad mēs vilki –
Ļauni un smilkstoši?
Ai, draudzenes, draudzenes jūs . . .
Ai, mīļais dzeni,
Laidieties zemē –
Spalva reiz izkrita jums.
Tur alejas vārtos,
Kur kļavas jau sarkanas,
Jūs birojā gaida šis atradums.
Cik debesis gaišas,
Un putni kā laižas!
Un vārda diena ir kucēnam!
Caur birzi, caur mežu
Iet svilpodams ezēns,
Jo svilpošanai ir caurumiņš tam.
Daudz ceļu un māju
Viņš izstaigājis.
Ko kucēnam dāvanā aiznesa viņš?
Tā mazajam Jānītim
Svilpoja vannā.
Svilpoja, svilpoja caurumiņš.

FANTĀZIJU SIMTS

Manas kājas zāli min,
Galvā – fantāziju simts.
Ja mēs kopā pasapņosim –
Būs ne simts jau vairs, bet divsimt!
Nieks ir noķert kašalotu,
Dienā desmit ķeram mēs,
Nieks ir noķert behemotu,
Ja vien tīkls izturēs.
Kašalotu – stikla burkā,
Bailēs sarāvies tik mazs.
Behemots ir somā ņurcīts,
Aste smiltīs vazājas.
Bet no vārdiem, bet no namiem
Ļaudis moca mūs vai nost :
- Varbūt tas ir īstens mamuts?
- Tīrasiņu behemots?
- Pilsoni, ka ieradusies
Ir šī zivs, kas plēš un kož?
Manīta nav mūsu pusē.
- Tīrasiņu kašalots!
Burku ar šo kašalotu
Gribu logā izstādīt.
Bet tu savu behemotu,
Ciemos nākot, ņemsi līdz!

VASARA

Pļavā aitas klausās klusi,
Vilna lokās sagriezusies,
Klausās stabulē kā mēlē,
Cilvēkbērni viņām spēlē.
Jānītis – tas mazais gans.
Laba, laba dzirde tam.
Vilkā Jānis saredz zvēru,
Neļaus pāri darīt jēram.
Tagad viņam spēlēt prieks.
Reiz viņš būs – vijolnieks!