KONCERTS

Sienāži noskaņo vijoli stīgas
Un – visi reizē sāk priecīgi čīgāt.
Solo dzied Kamene – spārnotā dziedone.
Tiek atskaņota „kantāte par ziedoni”.

Bet Kokgrauzis – frakā, strīpotām ūzām –
Priecīgi diriģē –
ar ūsām!

PUKS UN PĪKS

Kad saulriets nokrēslai saka:
- Labvakar, vakar! –
Iet Jāņtārpiņi pa meža takām
Un zaļas spuldzītes pakar.

- Puk, puk, puk! – pukojas Ezis.
- Ko spīdina spožums pretī?
Traucē tik cilvēkam peles medīt!
Puk, puk, puk!... –
Viņš pikti aizpukšņina pa taciņu.

- O! Pīk-pīk! Spīd – spīd!-
Pelēns priecīgi sauc,
Kad uz Vīķu muižu
Pēc peļu zirnīšiem brauc.
-Pīk-pīk! Lai spīd!-
Labāk redzēt var mednieku Puku:
Kā tik viņš klāt: puk, puk!
Tā es aliņā: šmukt!

JŪRA

Rītausmā
Jūra ir kausēts kristāls
Smilšu dzintara krastos.
Tur izkāpj no sārtām dzirkstīm
Smaidoša spulgace – Saule.

Bet vēlāk,
Kad iešalcas vējš,
Jūra pārvēšas gaišzilā pļavā.
Kur draiskojot ganās
baltas aitiņas – viļņi.



Un rietā,
Kad vētra sāk brāzmotot,
Kļūst jūra par stepi,
No kuras uz krastmalu auļo
Bangu putainie zirgi.

Tad rimst viņu spars,
Sedz vējus ar samta plīvuru nakts.
Un Mēness tur zelta laivā
Iras pa līganām zvaigznēm.

CEĻA BIEDRS

Mēs ejam pa saules taku
Baltzeltaini sārtu,
Bet pēkšņi mums pretī nāk...
Mākonis dusmīgs
ar malnu bārdu!...

Kur pabēgt?
Nu sapērs viņš mūs
Ar lītavu slotām!
Bet biedrs man saka:
- Būs labi!-
Un Mākoni satikt dodas.

Tu brīnums –
nokaunas melnais,
Aizbēg pa nokalni klaju,
Un vēju cirtienos asos
Bārda tam pajūk...

Nu virsū nāks Perkons dārdošs,
Sāks bārt mūs,
ar zirņiem sviedīs...
Bet biedrs kā paskatās viņā,
Šim – mute jau ciet ir!

Vēl meģinās,
nezin kur nācis,
Mums paslepen iekniebt Sals,
bet biedrs iet pretī un ...
Salam
Jau nosalis degungals!

Es prasu: - Kas esi, ka nespēj
Tev pretoties dusmas un naids?-
Bet ceļa biedrs tik smaida,
- Mans vārds, - viņš saka,
- Ir – Smaids.

ZINĀTKĀRAIS GAILĒNS

Gailēns Nika iet pa sētu:
- Kik-ri-gā! –
Un peļķē paskatās:
- Ā, tā-tā-tā!...-

Gailēns uzlec žogā
Un lūkojas mājas logā:
- ā, tā-tā-tā! Kik-ri-gā!-

gailēns visādās pozās
Pie spoguļa lauskas grozās:
- Kik-ri-gā! Tā-tā-tā!...-

Mazie brālīši cālīsi brīnās:
- Vai, cik tas Gailēns gudrs –
Visu grib izpētīt, visu grib zināt! –

Nezin cālīši brālīši,
ka Gailītim Nikam tikai...
Dīgst pirmā aste.

GUDRĪBA ŪSĀS

Lācēna tētis bij vēžot,
Atnesa ļipaiņu daudz.
Un viens – nu ūsainis tāds,
Ka būtu par ūsu karali
Jānosauc.

Sīs nu alā uz grīdas
Mīdas un dīdās.

- Hei! – viņš Lāčukam lielīgi saka.
- Nāc skrieties, raka! –

Labs ir.
Jau drāžas uz priekšu Mika,
Bet skatās viņš: Vēži – ļip, ļip!-
Ar ļipu airējas atpakaļ tikai...

Un ūsainis lielīgs
Par Miku vēl smej vai locīdamies:
- Tu re, cik tas Lācēns jocīgs –
Neskrien uz priekšu,
Kā mēs skrienam visi,
Bet rāpjas tik atpakaļ atmuguriski!...

GOTIŅU KOPĒJS

Sunītim Otiņam gotiņas
Patīk ļoti,
Mācēšot ganīt un kopt viņas –
Dod tik!

Bet kur lai dabū
Daudz gotiņu labu?

Otiņam mazā saimniece Lotiņa
Pačēlo Otiņu –
Nopērk tam lielu tūti
Garšīgu „Gotiņu”

Un Otiņš ar darbiem
Nemēdz vis jokot:
Drīz jau viss ganāmpulks –
Nokopts!

KRAUKLIS KONCERTĒ

Ķērc Krauklis:
- Krā, krā!
Es nedziedu vis kuat kā –
Līdzīgi kādiem tur Cīruļiem Līruļiem
Un citiem putnu vīreļiem,
Kas zin tikai „mī” un „sī”...

Es bieži ņemu pat „fā” un „lā”,
Bet vēl biežāk noti visskaistāko –
„krā”!

Ar „krā” var nodziedāt visu, lūk, tā:
Krā-krā-krā-krā-krā, krā-krā-krā-krā! –

...Kad beidza viņš tūkstošo „krā”,
Bij iznākums tāds:
Kraukļa publika – mušas
No lielas sajūsmas...
Apmirušas.

ZAĶIS – LIDOTĀJS

- Kāpēc vajag lidmašīnas? –
Zaķis, ūsas raustot, brīnās.

- Lūk, man slēpes –
Vēja spārni,
Raķete, kas lidot ļauj!-

Uzkāpj kaliņā
Un – heijā! –
Lec no tramplīna viņš jau.

Lido augstu,
Nokrīt zemu,
Atsitas pret sniegu – brauc!

Te gar acīm
Nošķīst zvaigznes –
It kā kosmoss garām trauc.

- Laikam raķete
Bij brāķis... –
Zaķis dusmīgs pieri rauc.
- Ek, ja negadītos nokrist,
- Būtu kļuvis...
Kosmonauts!

MĀCĪTI VĪRI

Aizrikšo Zirdziņš pie Ēzeļa ciemā.
Tam pretī gausi
Iznāk trīs Ēzeļa dēli – ar garām ausīm.

- Labdien! – saka ciemiņš. – Kā klājas?
vai tētis arī ir mājās?-

Bet lielākais Ēzelēns atbild:
- Vau-vau! Mū-ū, mū-ū...

- Ko nozīmē „vau”, „mū-mū”?
Vai teikt gribi – nav, bet būt? –

Nu otrs tēva dēls piebilst:
- Ki-ku-ri-gā! Bē-ē, bē-ē...

- Ko nozīmē „ki-ku” un „ri-gā”?
Tēvs nopircis niķus Rīgā?-

Te trešais sarunā iekrīt:
- Pēk-pēk! Ņau-ņau...

- Ak pērk, pērk? Vēl nopircis nav?
Tad sakiet, ka nav kam pēkšķēt un maut?-

Bet nu visi dēli dusmīgi kļūst:
- Cik ļoti nemācīts esat jūs!
Vai tiešām mūs nesaprotat?
Mēs tak runājam svešvalodās!...

Mēs peļu un teļu,
Un kaķu, un zaķu,
Un kranču, un spranču valodas protam!
Vai ir vēl kāds izglītotāks?

Bet tas, ko gods bija mums
Atbildēt jums,-
Tas mūsu valodā tulkojams tā:
„LĪ-ha-ha-hā!”-

Un, sajūsmināti
par savu skoloto zviegšanu,
Viņi aizcirta durvis
Zirdziņam deguna priekšā...

MANS LĀČUKS ILMIŅAI

Man lāčuks ir mazs,
Tāds pūkains un jauks.
Viņš bērniem it visiem
Ir uzticīgs draugs.

Viņš rotaļās nāk,
Prot kūleņus mest-
Kā Varis un Dairs,
Un haris, un es.

Viņš māmiņai palīdz
Ka draugi un es –
Gan istabu uzpost,
Gan pirkumus nest.

Bet vakaros miedziņu
Atnes man viņš
Un sapni kā saulstaru
Kamolā tin.

Pats pieticīgs ļoti,
Kluss katkiņā sēd
Un neprasa medu-
Tik gaisu vien ēd...

RUNĀJOŠS PULKSTENIS UVAI

Citi laikam to nedzird vis,
Kā runā sienas pulkstenis.

Bet Andrītis dzird.
Kad gaisma sāk aust,
tas priecīgi lingā:
- Beidz-snaust! Beidz-snaust!-

Kad vajag pie brokastu galda sēst,
Viņš tikšķina steigšus:
- Nāc-ēst! Nāc-ēst!-

Kad zēns iegrib visādus darbus veikt,
Jau pendelis arī darbīgi teic:
-Tik-rak! Likt-rakt!
Celt-kalt! Velt-malt!... -

Pat vakarā
mamma kad gultiņā bučo,
Viņš skaita tā draudzīgi:
-Ču-čāt! Ču-čat! Ču-čāt!-

Vien tad, ja māmiņai kādreiz nav klausīts
Un jālūdz, lai piedod to,
Kļūst pulkstenim solīši gausi, gausi...
Nu pasakiet – kā viņš tā prot?

SARUNA AR SNIEDZĪŅU

Tu gan strādīgs ļoti-
Kamēr bērni dus,
Sētā paveikt proti
Baltos brīnumus.

Ceriņkrūmam zaros
Paguvis jau krist –
Bārdu garu garo
Viņam piešuvis.

Apsēm,
garām brienot,
Kurpes vilcis nost-
Lai nu tagad skienot
Baltos velteņos.

Vati vārtu stabiem
Aizbāziss aiz auss –
Siltāk būšot abiem
Līdz pat maijam snaust.

Lūk, pat jumta deguns,
Dūmenis kam vārds,
Klāts ar dūnu segu,
Saulē smaida sārts.

Tagad sauc tu laukā,-
Slēpes pasniedz,
Lien no kalna braukāt,
Kūleņot un krist...

Daudz jau esi veicis,
Vēl tev nagi niez,-
Plaukst;as kāp mums steidzīgs:
- Sāciet pikotes!

MĒNESTIŅA CEĻOJUMS

Baltbalti gārņi
Baltbaltiem spārniem
Sudraba miglu šķeļ.
baltbaltu dainu –
Sudrabainu
Viegli nes Piena Ceļš.

No starotnes spožas
Visskaistāos grožus
Novijis Mēsestiņš,
Iejūdzis platus
Greizos Ratus –
Gārņiem brauks līdzi viņš.

Bet atsteidzas Ausma
Ar sudraba Kausiņu –
Pienu no ceļa smeļ:
Saliešot ķērnēs,
Nesīšot bērniņiem –
Gards esot Piena Ceļš.

Vēl salasa zvaigznes,
No Ratiem aiznes –
Ne riteņu vairs, ne ass...
Un ilgi nu kājām
Uz Cūču mājām
Tipina Mēnestiņš mazs.

CIRCENĪTIS, PRUSACIŅŠ UN PELĪTE

Circītis brauc uz Aizkrāsnes tirgu –
Cir, cir!
Līgavai Pelītei dimanta gredzenu
Pirkt, pirkt.

Prasa viņš bodniekam – Brūnajam Prusakam:
-Cir, cir!
Sakiet – vai šodien jums dimanta gredzeni
Ir, ir? –

Bodnieciņš Prusaciņš kustina sarkanu ūsu,
Piedāvā Circītim milzīgu riņķi no plīts:
- Tem lūk, ir gredzens ar pašu vislabāko rūsu,
Dārgāks par dimantu, varen modīgs un glīts!

Circīts skatās un pēta, un pēta:
- Cir, cir!
Gredzens tik dārgs, vai viņam pa kabatai
Ir, ir?-

Tomēr viņš saka: - Es Pelīti mīļai,
Cir, cir,
Gribu šo skaistāko, dārgāko gredzenu
Pirkt, pirkt! –

Noskaita Prūsim viņš septiņsimt dālderus spožus,
Septiņus Runčus, kas gredzenu aizvedīs, nolīgst.
Runči dod Circītim garās ūsas kā grožus,
Saka: - Tu vadi, mēs auļosim rumaku solī!-

Aizjūgs nu drāzas, bet Circītis uzdzied:
- Cir! Cir! –
Pelīte ceļu no tāles jau nodunam
Dzird, dzird...


Iejoņo Ruņči drīz Pelītes pagalmā –
Čik, Čik!
Pelīte ķepiņas sasit un nobrīnās:
-Pīk! Pīk!

Kas tie par zirgiem? Un kas tur vezumā iekrauts?
Tādi kā rūsas saēsti dzelži liekas...
Vai gan Circītis atvērt grib krāmu bodi?
Kas gan nenotiks te? Un kas te notiks?-

Circīts Pelītei gredzenu rāda:
-Cir! Cir!
Dāvinu tev to, lai pirkstiņā skaisti
Mirdz, mirdz!-

Pelīte klausās un brīnās: - Ko ausis man
Dzird, dzird?
Circītis mīļais ir briesmīgi piekrāpts,
Ir, ir!-

Bet vai Circītim sacīt, ka viņš ir pievilts?
Draigs taču dārgāko gribējis līgabai dāvāt!
Pelīte pasmaida, teica, ka gredzens – dievīgs,
Tikai gan gadījies viņas pirkstam tāds prāvāks...

Pelīte iekāpj riņķa vidiņā-
Pīk, pīk!
- Vainīgs mans pirkstiņš, kas pārāk
Sīks, sīks!...

Noskūpsta Circīti, noglauž tam galviņu –
Pīk, pīk!
Teic, ka par sievu nu šo viņš apņemt
Drīkst, drīkst!

...Dzērām trīs dienas mēs visjautrākās kāzas,
Piena un medus, gardāko raušu - bez skaista.
Līgavai kleita – austa no dardedzes krāsām,
Līgavai ziedos ievīti – saules smaidi.

Pelīšu o