nopūt tumsu no vārda,
nopūt baili no putna spārna
un izskani vārdā, izskani spārnā,
pirms tevi nopūš baile,
pirms tevi nopūš tumsa

aizejot zvaigzne
klusi
kā sudrabs skan

cik labi būt aizejošai zvaigznei!
nekas nav jāzaudē vai jāiegūst,
viss bijušais likumsakarīgs kļuvis,
un viss jau savu mūžību plūst.

man ir šajās tumsas un gaismas krustcelēs
iedots mirklis viens;
Dievs Kungs, cik tas ir īss
Un Viens!

tik vientuļa,
tik vientuļa tā vēlā gaisma,
it kā Dievs tai būtu
savu dvēseli devis - -

tu aiziesi augustā –
tik viegli aiziet augustā! –
kad sienāži spēlē visapkārt
un tu nemanāmi, klusi ieripo
par sudraba veli tumsā,
un krītoša zvaigzne vēl apmirdz tev ceļu
kā vientuļa sievietes asara

tu aiziesi augustā –
tik grūti ir aiziet augustā! –
kad āboli dārzā zvana
un rokās krīt paši ,
kad ik puķei un zālei
dvēseles gana
un stāv tavās durvīs tas vienīgais cilvēka
laiks,
kad suns var riet un apriet,
kad skauģis var skaust un apskaust,
bet tu ej,
pats savu mūžību ej - -

Deg nepiepildīti sapņi.
Pār zemi pelēki pelni kaisās,
Un dienas pelēkas kļūst,
Un mana dvēsele plaisā.

Kam tu nāci, melnā māte,
Nodzēst manu saules gaismu?
Kam tu ņēmi, zemes māte,
Manu mīļu auklējumu?

Acīm nebūs vairs ko skatīt,
Kājām nebūs vairs kur tecēt,
Rokām nebūs vairs ko apskaut,
Sirdij nebūs vairs ko mīlēt.

Nāc un paņem manu mūžu,
Atdod dēlu, zemes māte!
Kā bez viņa dzīvot spēšu,
Kur lai tagad spēku rodu?
Klusē melnā zemes māte,
Klusē zaļā velēniņa,
Veras kaps kā milzu brūce:
Spēks tev jārod sevī pašā!

Daba nemirstību mums iedod:
Ļaudis pēc nāves pārvēršas ziedos.

Ik tīrums tavu sūro sviedru slacīts,
Es vārpu vainagu tev gribu pīt.

Ja mūžs ir dedzis gaišās liesmās,
Tad nebēdājies, veco zēn,
Jo mīlestība, darbs un dziesma
Ar laiku pelnos neizplēn.

Bet ,kad reiz lielais klusums apņems,
Būs vēlēšanās dzirdēt man,
Vai kādā dziesmā mani sapņi
Un mani sirdspuksti vēl skan.

Mums atvēlētais laiks nav jūra,
Bet smiltis, kas caur pirkstiem slīd.
Cik ilgi vairs, būs riekša tukša,
Un smiltis pāri kaisīs cits.

Aizzib mūžs kā acumirklis,
Garš kā dzīve mirklis šķiet.
Bet starp mirkļiem mīlestība
Kā virs bezdibeņa iet.

Es redzu
Baltā mākonī tavu attēlu
Zilās debesīs klīstam,
Mainīgu un tālu,
Un tomēr –
Īstu.

Kad diena dziest, kad tuvu riets,
Tu smaidot atceries vēl rītu.
Man galvu zemu jānoliec,
Lai tevi, māmiņ, noskūpstītu.

Priedes sērās šalko klusi,
Bērzi zaļās galvas liec.
Kamdēļ, sirds, tu aprimusi, -
Vēl tik maz zem saules iets.