Dzimtā puse, mans spēks un mans sāpums,
Mana vālodze, dzenis un strazds,
Ne jau ciemoties pie tevis nāku, -
Nāku palikt un mūžību rast.

Māt,
kas mani dzīvībā nesi, -
man gribas ticēt, ka joprojām
kādā līdzīgā ielejā esi.
Gaišāki būs mani rīti,
ja zināšu, māt:
tādās vizlas varavīksnēs,
mūsu palsajās smiltīs,
kas elpu no neelpas šķir.

Tuvajiem aizejot,
Tukšāka pasaule kļūst.
no veltas raizes
lai dvēseles brīvojam, -
sadegot – dzīvojam,
sadegot – aizejam.

Tava mantība –
bija šī dzīve
ar kaislībām, maldiem un alkām,
kur ik cilvēks
ir daļa no mūžīgās uguns.
Aizgāja māte.
Nu aizej tu, tēvs.
Zem augusta debesīm.
Tā apdziest mūžīgā uguns,
lai tālāk degtu citos.
Zem augusta debesīm,
zem atvadu debesīm
klusi saku:
- Ardievu, tēvs!

Eju cauri dzīves lokam, kurš šai saulē daudziem lemts: māt, bez tavām mīļām rokām pasaulē tik daudz man ņemts!...
Māt, bez tavas mīļās elpas seklāka man elpa
kļūst, rauktin raucas laiks un telpa, straujāk mūžībā
viss plūst;
Kopš tu gāji, mežu galos tevis skumji vēji kliedz,
zūd un iznirst tā kā palos sena skaida, zāle, zieds;
saulītē un padebesī – līdz pat melnai pusnaktij –
dusi, māmiņ, visā esi, kā it viss reiz tevī bij.
Un pat šajā melnā stundā, kura nežēlīga nāk, -
gaiša stāvi dzīves jundā: nemainīgāk – mūžīgāk...

Kur smiltī runā vējš un priežu kroņi līkst,
kur pazudis ir laiks, kas asinīs mums dzied,
kur mēmā klusumā vien tūkstoš asnu dīgst –
tur mana māte iet.

Zied senas vasaras. Vējš biju sniegus pūš.
Vēl gandrīz viss te smeldzīgs ir un sāpīgs.
Caur to ir jāiziet. Jel esi nepiekāpīgs!

Ardievu, māmiņ, galā tava cīna.
Tavs bezgalīgo darba dienu mūžs.
Kā debess tumst! Kāds dīvains lietus līņā!
Kā vaidot tuvie jūras vēji pūš!

Bija vai nebija saule? – Šodien tā neuzlēks.
Paceļas melna laiva. Peld gaisā bez viena irkļa.
Un tobrīd liekas, it kā viss mūža spēks
būtu krāts priekš šī viena vienīga mirkļa.

Visa izturība, savaldība un spīts
plēnē kā aprīlī sniegs, paliek plānāks un plānāks;
un beigu beigās arī tas mums vairs nepalīdz:
pasaulē tuvākais cilvēks aizpeld tur mūžības drānās.

Tas ir mirklis, kura negaida, bet kurš nepazūd,
apstājusies ir laika strauji šaudīgi saiva;
izturēt, izturēt to – citādi nevar būt!
Paceļas melna laiva. Projām peld melna laiva.

Negaidīta atnāk ziņa,
To vairs neatsauksim, nē;
Aiziet mūsu māmuliņa
Dzimtās zemes smiltainē.

Māt, tu vēl uz zemes esi;
Lietus līst vai uznāk sals,
Šķita – atvadvārdos nesi –
It kā soļi. It kā balss.

It kā tava mīļā roka
Brīdi vaigu glāstā skar.
Kāda gaisma! Kāda moka!
Laiks, šo nakti neaizar!

Vēl tu nāksi, vēl es iešu,
Ceļa garums – lemtais mūžs,
Lai par to, ko šonakt ciešu,
Ziemas sniegi neaizpūš.