Kas atjaunojas ik dien', tam nav jāpārcieš krīzes. Jo krīzes ir aizkavētas attīstības izraises.

Galvenais ir nenožēlot sevi, netapt sentimentālam, nepadoties gaušanai. Sentimentalitāte ir pavājināta dzīves enerģija, ir atlaišanās no pašdarbības un paļaušanās uz citu palīgu, vismaz līdzcietību. Jo neprātīgāka ir šī paļaušanās un citu labsirdību, kad taisni gaužas par citu ļaunsirdību. Gaida labu no tā, kas ļauns! Kad pazemināta dzīves enerģija, tad nevar saņemties ne uz darbu, ne arī var skaidri domāt, pazemināta arī domu enerģija. Un, kad tā paļaujas, tad jākrīt. Tā ir īstā krīze arī traģēdijā, krīze iekš paša, jo uzvarēts nav neviens, kas sevi neuzskata par zudušu, par nožēlojumu. Veic tik tas, kas iekš sevis vienmēr paliek augšā.