Altruisms nav tikai labums, kas sniegts citiem cilvēkiem. Egoistiskā aspektā tas kalpo arī par pilnvērtīgas laimes avotu.

Altruisms - tas ir kas vairāk par vienkāršām simpātijas jūtām. Tā vēl ir atbildība citam pret citu.

Altruisms - no līdzcietības cēlies gribasspēks.

Esi altruists - cieni citu egoismu.

Dzīvo tikai tas, kas ne tikai vien sev dzīvo.

Pat, ja altruisms nāk no tīras sirds, tā pamatā ir nevēlēšanās būt par cita nelaimes liecinieku.

Altruisms nav dabisks, tas vienmēr rodas tikai no patības, no patmīlas pārvarēšanas. Patmīla vienmēr ierodas pirmā, sevišķi stipri tā izpaužas bērnā. Patmīlu arī pārspēj tikai īslaicīgi, un tā izlaužas uz āru arī tikai pašos labākajos. Un tomēr nav nekas tik mīlīgs, maigs, patiess, tīrs kā bērns, un nekas nav tik šausmīgi egoistisks. Topiet kā bērni - nav jāuzņem alegoriski, bet burtiski: Mīliet paši sevi! - Bērni taču bieži atdod vislabāko kumosu ne pēc pavēles, bet tādēļ, ka tas viņiem sagādā prieku, tāpat kā sagādā prieku darīt labu.

Jūs dūšīgi lamājat kristīgo ticību, un tās vergu tikumi un morāle ir jums visiem dziļi asinīs, bet jūs gribat to noliegt un krāpjat citus un paši sevi, dēvējat sevi par altruistiem. Un tomēr altruists nav nekas cits kā filozofējoša āksta drānās iebāzts kristietis. Jūs ceļat savos plecos tādu pašu vainas apziņas un respekta nospiedošo pienākumu nastu kā kristietis, tikai bezkristīgā mierinājuma garā nabago bezapziņas ticībā. Jums vajag justies nožēlojamāk nekā parasti cilvēki jūtas. Jūs apspiestajiem nevarat īsti palīdzēt, un, ja jūs tomēr esat palīdzējuši, tad esat melojuši paši sev. Tad jūs esat bijuši egoisti un glābjamos padarījuši par egoistiem. Ko tad citādi lai nozīmētu jūsu mācība par naidu uz laiku? Nesprediķojiet kautrīgu mīlestību, bet gan patmīlu.