Pirms atļaujaties nosodīt citus cilvēkus, panāciet to, lai jums pašam nebūtu ko pārmest.

Nabagus nosoda tāpēc, lai atbrīvotos no nepieciešamības tiem palīdzēt.

Kas mīl nosodīt, nav spējīgi uzturēt draudzību.

Nopelt ir viegli, tāpēc arī daudzi to dara; pamatoti un saprātīgi slavēt - grūti, tāpēc arī tikai retais to iedrošinās darīt.

Nosoda to, ko nesaprot.

Nevis labsirdība, bet lepnums ir tas, kam mūs mudina dot pamācības tiem cilvēkiem, kas izdarījuši kādu pārkāpumu. Mēs nosodām ne tik daudz tapēc, lai ko vērstu par labu, cik tapēc, lai pārliecinātu par mūsu pašu bezgrēcību.

Ja kāda Dieva radīta lieta mums liekas nosodījuma vērta, mums ir jāizdara slēdziens, ka mēs neesam to pietiekošā mērā izpratuši, un to, ka gudrais, kas to būtu izpratis, būtu nonācis pie slēdziena, ka nav iespējams vēlēties ko labāku.

Iekams ko nosodīt, vienmēr vajadzētu padomāt, vai nav kāda vainu mīkstinoša apstākļa.

Var nosodīt lielu cilvēku kļūdas, bet tamdēļ nav jānosoda arī pats cilvēks.

Cilvēka dabā vairāk ir nosodīt nekā uzslavēt.

Kad tevi satriec kāda cilvēka nekaunība, tūlīt jautā sev: bet vai var būt tā, ka nekaunīgo nav pasaulē? Nevar. Tad neprasi neiespējamo. Lūk, šis ir viens no nekaunīgajiem, kuriem vajag būt pasaulē. Lai tas tev vienmēr ir pie rokas arī gadījumā par blēdi, neuzticīgo, ar jebkuru pārkāpēju. Tu atcerēsies, ka nav iespējams, lai šīs sugas vispār nebūtu, un kļūsi labvēlīgāks pret katru no viņiem atsevišķi. Ļoti palīdz arī, ja tūlīt pat padomāsi, kādu tikumību daba ir devusi pretstatā šim pārkāpumam. Ir taču dota kā pretinde pret, teiksim, rupjību - miermīlīgums, pret kaut ko citu - cits spēks. Un vispār, tu vari pamācīt no ceļa nomaldījušos, jo katrs noklīdušais maldās attiecībā uz savu mērķi un tā zaudē ceļu.

Ja jūs sāksiet tiesāt cilvēkus, jums nepietiks laika tam, lai tos mīlētu.

Morālais nosodījums ir visizsmalcinātākais atriebības veids.

Bīstieties moralizējošu cilvēku: viņu gļēvie dzēlieni ir bieži pat pašiem neapzināta ļaunuma indes pilni.