Traģēdijas pievilcības spēks slēpjas tās spējā izraisīt līdzcietību un šausmas.

Zeme - milzīgs teātris, kurā ar dažādiem nosaukumiem tiek spēlēta viena un tā pati traģēdija.

Patiesi skaista dzīve ir tikai tad, kad tā sevī ietver traģēdiju.

Traģēdija rodas divu vienādi likumīgu, ar vienādām tiesībām dzīvot, spēku sadursmē. Tātad vāja traģēdija ir tā, kurā darbojas nelikumīgi spēki. Tātad spēcīga traģēdija ir tā, kas visu padara par likumīgu.

Dziļākā personiskā traģēdija, ko pārdzīvo cilvēki, ir atšķirība starp to, kas cilvēkam ir bijis iespējams, un to, par ko viņš ir kļuvis īstenībā.

Cilvēkam ir pazīstami divi traģiskā izpausmes veidi. Viņš cieš no tā, ka pasaule ir vienaldzīga pret viņu, un apzinoties paša nespēju šo pasauli mainīt.

Drāma mums norāda nākotnes dzīvi kā traģiku: viņas nesējs varonis vecajā iekārtā cīnās un krīt, bet viņa doma uzvarēs. - Drāma mums iet ne uz pagātni, bet uz nākotni; viņa iztēlo dzīvi, kura būs jādzīvo, viņa par to cīnās un to rada.

Cilvēces jaunībā grieķu sirdis iedrebējās un līdzjūtībā un bijās noskaidrojās no kaislībām, kad lūkoja traģēdijā nepārvaramā, neizprotamā liktens gaitu. Mēs garos vēstures laikmetos esam dažu izpratuši un dažu pārvarējuši liktens gaitā, un citādi mēs skatāmies uz traģēdiju. Bet pēc vairāk nekā diviem tūkstošiem gadu mūsu sirdis vēl iedrebas bījās, lūkojoties grieķu traģēdijā un viņu pārvarīgā, neizprotamā likteni, kā mūsu bērnības un bīju tēlos. Un mūžam jaunas paliks tās paaudzes, kas dvēselē spēs just cilvēces jaunības pirmās lielās jūtas.

Mūsu dzīvē ir iespējamas tikai divas traģēdijas. Pirmā - kad neesi saņēmis, ko gribējis, otrā - kad esi saņēmis. Otrā ir sliktāka, tā ir patiesa traģēdija!

Svešas drāmas vienmēr ir nepanesami banālas.