Kas ir miris, bet nav aizmirsts, tas ir nemirstīgs.

Katrs atsevišķs cilvēks ir mirstīgs, bet cilvēce ir mūžīga.

Kas veltī savu dzīvi kalpošanai zinātnei, tā vārds arī pēc nāves paliks nemirstīgs.

Neviens no mums vēl nav dzimis nemirstīgs, un, ja tas ar kādu būtu noticis, viņš nebūtu tik laimīgs, kā daudziem tas liktos.

Eksistē viss tas, kas kustoties dara uz mums iespaidu, alga viena, vai tas objektīvi eksistē vai ne. Cilvēks mirst, objektīvi viņš neir, bet kad mēs jūtam iespaidu no viņa personības, darbiem, domām, tad viņš ir. .. es dzīvoju citur ārpus sevis, neatkarīgi no miesām, un dzīvoju tagad, dzīvošu arī vēlāk, kamēr mani darbi darīs iespaidu. Tā pats daru savu dzīvi un savu nemirstību.

Nav pamata uzskatīt, ka Aristotelis ir ticējis indivīda nemirstībai, uzskatam, kas atbilst Platona mācībai, bet vēlāk - kristietībai. Viņš tikai ir uzskatījis, ka cilvēki par tik, par cik tie ir saprātīgas būtnes, saskaras ar dievišķo, kas savukārt ir nemirstīgs. Cilvēkam ir iespējams vairot dievišķo savā dabā, un tiekties pēc tā - augstākais tikumiskais pienākums. Bet gadījumā, ja cilvēks to īstenotu pilnībā, viņš pārstātu eksistēt kā konkrēts indivīds. Iespējams, ka tā nav vienīgā iespējamā Aristoteļa domu interpretācija, bet man šķiet - visadekvātākā.

Nemirstība, ja mēs tai būtu varējuši noticēt, būtu varējusi mūs glābt no domas par savas fiziskās eksistences galīgumu. Mēs būtu uzskatījuši, ka, kaut arī mūsu dvēseles savas zemes gaitās atrodas matērijas un fizikas likumu gūstā, tās no zemes dosies mūžības pasaulē, kas stāv pāri iznīcības pasaulei ... . Bet tam nav iespējams noticēt bez pieņēmuma, ka cilvēks sastāv no divām daļām, dvēseles un miesas, kas var atdalīties un eksistēt neatkarīgi viena no otras. Diemžēl, bet esošie fakti to noliedz.

Nemirstība ir saprotama šādi: cilvēks piedalās nemirstības radīšanas procesā, tas ir, mākslā, reliģijā, morālē - jebkura veida skaistā un labā radīšanā.

Nemirstību sniedz darbs pie kaut kā mūžīga.

Nemirstība, protams, nepilnīga, īstenojas, nešaubīgi, pēcnācējos.