Bez izņēmuma visas reliģijas caurauž fanātisms, un tas tiek remdēts ar cilvēku asins straumēm.

Reliģijas dabiskais cēlonis - raizes par nākotni.

Katra reliģija pēc savas būtības ir neiecietīga, tas izriet gan no tās principiem, gan no tās interesēm.

Nost prātu! - lūk, reliģijas pamats.

Reliģija pēc savas būtības ir cilvēcisko prieku un cilvēciskās laimes ienaidnieks. Kas ir tāds svētais jebkurā no reliģijām? Tas ir cilvēks, kas nododas lūgšanām, gavēņiem, aizņemts ar pašmocīšanu, bēg no pasaules; kuram kā pūcei ir labi tikai pilnīgā vientulībā.

Kāds jokdaris pareizi atzīmējis, ka pareizā reliģija vienmēr ir tā, kuras pusē ir valdnieks un bende.

Uz visiem laikiem atsakieties no māņticības, tā var nest tikai nelaimi; lai par jūsu vienīgo reliģiju kļūst dabiska morāle; lai nemainīgs jūsu mērķis ir laime, bet jūsu virsvadītājs - prāts, un, lai palīdz jums tikumība sasniegt šo mērķi, lai šī tikumība kļūst par jūsu vienīgo dievu. Mīlēt tikumību un dzīvot tikumiski - lūk, vienīgais veids kā pielūgt dievu. Ja dievs patiešām ir, dievs, kas rūpējas par paša radīto, dievs taisnīgs, labs un gudrs, - viņš nebūs sadusmots par jūsu pievēršanos prātam.

Morāle ir vienīgais kults, uz zemes cilvēkam vienīgā dabīgā reliģija, vienīgais, kas tam ir jāizkopj šajā pasaulē. Tikai izpildot šīs morāles prasības, mēs varam uzskatīt, ka izpildām dieva gribu. Ja tiešām cilvēks ir radījis cilvēku tādu, kāds viņš ir, tad, šķiet, dievs ir apveltījis viņu ar pašsaglabāšanās sajūtu un tieksmi pēc laimes. Ja dievs ir radījis mūs saprātīgus, tas nozīmē, ka viņš ir vēlējies, lai mēs ņemtu vērā saprātu, atšķirot labo no ļaunā, derīgo un kaitīgo. Ja viņš mūs ir radījis par sabiedriskām būtnēm, tas nozīmē, ka viņš ir gribējis, lai mēs dzīvotu sabiedrībā un tiektos pēc tās saglabāšanās un labklājības pieauguma.

Reliģija līdzinās iemauktiem nelīdzsvarota rakstura vai dzīves apstākļu nomāktiem cilvēkiem. Bijība dieva priekšā attur no grēka tikai tos, kas nav spējīgi kvēli vēlēties vai jau nav spējīgi grēkot.

Reliģijas jautājumos cilvēkus var dēvēt par pieaugušiem bērniem.

Tas, kas dzīvo viņpasaulei, ir bīstams šajā pasaulē.

Ir maldi, kurus nedrīkst atspēkot. Ir nepieciešams maldīgam prātam dot tādas zināšanas, kas to apgaismos. Tādi maldi izzudīs paši no sevis.

Cilvēki strīdēsies reliģijas dēļ, par to rakstīs grāmatas, dēļ tās cīnīsies un mirs,- tikai nedzīvos atbilstoši tai.

Reliģija ir nepieciešama tikai tiem, kas nav spējīgi izjust humānisma jūtas. Pieredze un novērojumi rāda, ka tā nav noderīga godīgiem cilvēkiem.

Reliģija nepieciešama tikai tiem cilvēkiem, kuros nav izkoptas cilvēciskuma jūtas. Pieredze un novērojumi skaidri apliecina, ka godīgu cilvēku savstarpējās attiecībās, pēc tās nav nekādas vajadzības.