Nevis orākuli vai auguri, bet gudrība, ieskatās nākotnē.

Fortūna mīl ne īpaši saprātīgus, bet toties drosmīgus cilvēkus, tādus, kas raduši atkārtot: Lai notiek tas, kam jānotiek. Bet gudrība padara cilvēkus neuzņēmīgus, tāpēc ik uz soļa redzi gudrus cilvēkus, kas dzīvo nabadzībā, badā ... visur sastopot tikai izsmieklu un naidu. Muļķu virzienā plūst nauda, savās rokās tie tur valsts varas stūri un vispār visējādi uzplaukst.

Saskaņā ar stoiķu definīcijām dzīves gudrība nav nekas cits kā pakļaušanās saprāta vadībai, muļķība turpretim - pakļaušanās kaislību varai. Bet, lai nu dzīve cilvēkiem nebūtu gluži bēdīga un drūma, Jupiters tiem piešķīris daudz vairāk kaislību nekā saprāta, proti, samērā kā pusunce pret mārciņu. Turklāt vēl saprātu nobīdījis mazā galvas kaktiņā, atstājot pārējo ķermeni kaislību varā. Tālāk, vienam saprātam tas nostādījis pretim it kā divus visvarmācīgākos tirānus: dusmas, kuru cietoksnis ir krūšu dobums, tātad pats dzīves avots - sirds, un kaislības, kuras plašā valstība sniedzas līdz pat vēdera galam. Ko spēj saprāts pret abām šīm varām, to pietiekami rāda visa cilvēka dzīve. Tas vienīgi var līdz aizsmakumam izkliegt savu neapmierinātību un atgādināt godīguma noteikumus. Bet tās atlaiž valgus savam valdniekam, kliedz daudz skaļāk, līdz beidzot tas, paguris no cīņas, labprātīgi piekāpjas un padodas.

... ļaudis, kas nodevušies gudrības studēšanai, mēdz būt visnelaimīgākie kā visur citur, tā it īpaši savos bērnos, tad es domāju, ka daba negrib, lai šī gudrības sērga plašāk izplatītos starp mirstīgajiem. Ir zināms, ka Cicerona dēls bija īsts izdzimtenis. Gudrajam Sokrātam bija bērni, kas vairāk līdzīgi mātei nekā tēvam, kā to tieši atzīmē kāds rakstnieks, t.i., tie bija muļķi.

Kā nekas nav muļķīgāks par nevietā liktu saprātu, tāpat nekas nav negudrāks par ačgārnu gudrību. Jo taču ačgārni rīkojas katrs, kas nepielāgojas pašreizējiem apstākļiem, negrib ņemt vērā laiku un vietu, ne arī atcerēties šo dzīru likumu - vai nu dzer, vai aizvācies, bet prasa, lai komēdija vairs nebūtu komēdija. Turpretim īsti prātīgs būs tas, kas, būdams mirstīgais, nevēlēsies zināt vairāk, kā mirstīgajam piederas, un līdz ar visu ļaužu vairumu vai nu labprātīgi piemiedz acis, vai kopā ar to nododas tīkamiem maldiem. Bet tā jau tieši ir muļķība, teiks man šie gudrie. Nepavisam negribu to noliegt. Tikai lai jūs savukārt atzītu, ka tieši tā norisinās dzīves komēdija.

Gudrs ir nevis daudz kā, bet nepieciešamā zinātājs.

Daudz grēkojis cilvēks vienmēr gudrs.

Dzīves gudrība vienmēr ir dziļāka un plašāka par cilvēku gudrību.

Kurš pārāk vēlu top gudrs, bieži priekšlaicīgi kļūst drosmīgs.

Visnoderīgākā gudrības daļa ir zināt, ko par tevi domā citi. Šajā jautājumā kļūdīties ir bīstami, bet zināt patiesību - ļoti rūgti.

Gudrība liecina par to, ka spēks sāk pamest.

Gudrība: domāt kā pesimistam, darboties kā optimistam.

Gudrība: tā ir [tāda] dvēseles izturība, ko likstas nespēj salauzt. Gudrais ir laimīgs [arī] nelaimē.

Nav nelaimes, kas vienlaicīgi nebūtu arī prieka priekšvēstnese. Tapēc cilvēks, kas apguvis augstāko gudrību, nenošķir prieku no sarūgtinājuma, bet piemirst pat gan vienu, gan otru.

Gudrība savējus nekad neapkauno.