Nabagus nosoda tāpēc, lai atbrīvotos no nepieciešamības

tiem palīdzēt.

Pirms atļaujaties nosodīt citus cilvēkus, panāciet to, lai

jums pašam nebūtu ko pārmest.

Kas mīl nosodīt, nav spējīgi uzturēt draudzību.

Nopeldami citus, mēs bieži vien netieši slavējam paši

sevi.

Nopelt ir viegli, tāpēc arī daudzi to dara; pamatoti un

saprātīgi slavēt - grūti, tāpēc arī tikai retais to

iedrošinās darīt.

Nosodi nevis vainīgo, bet pārkāpumu.

Nosoda to, ko nesaprot.

Nevis labsirdība, bet lepnums ir tas, kam mūs mudina dot

pamācības tiem cilvēkiem, kas izdarījuši kādu pārkāpumu.

Mēs nosodām ne tik daudz tapēc, lai ko vērstu par labu,

cik tapēc, lai pārliecinātu par mūsu pašu bezgrēcību.

Pašam grēku maiss aiz muguras, otram kulīti ierauga.

Ja kāda Dieva radīta lieta mums liekas nosodījuma vērta,

mums ir jāizdara slēdziens, ka mēs neesam to pietiekošā

mērā izpratuši, un to, ka gudrais, kas to būtu izpratis,

būtu nonācis pie slēdziena, ka nav iespējams vēlēties ko

labāku.

Iekams ko nosodīt, vienmēr vajadzētu padomāt, vai nav kāda

vainu mīkstinoša apstākļa.

Var nosodīt lielu cilvēku kļūdas, bet tamdēļ nav jānosoda

arī pats cilvēks.

Cilvēka dabā vairāk ir nosodīt nekā uzslavēt.

Kad tevi satriec kāda cilvēka nekaunība, tūlīt jautā sev:

bet vai var būt tā, ka nekaunīgo nav pasaulē? Nevar. Tad

neprasi neiespējamo. Lūk, šis ir viens no nekaunīgajiem,

kuriem vajag būt pasaulē. Lai tas tev vienmēr ir pie rokas

arī gadījumā par blēdi, neuzticīgo, ar jebkuru pārkāpēju.

Tu atcerēsies, ka nav iespējams, lai šīs sugas vispār

nebūtu, un kļūsi labvēlīgāks pret katru no viņiem

atsevišķi. Ļoti palīdz arī, ja tūlīt pat padomāsi, kādu

tikumību daba ir devusi pretstatā šim pārkāpumam. Ir taču

dota kā pretinde pret, teiksim, rupjību - miermīlīgums,

pret kaut ko citu - cits spēks. Un vispār, tu vari pamācīt

no ceļa nomaldījušos, jo katrs noklīdušais maldās

attiecībā uz savu mērķi un tā zaudē ceļu.

Ja jūs sāksiet tiesāt cilvēkus, jums nepietiks laika tam,

lai tos mīlētu.