Kas veltī savu dzīvi kalpošanai zinātnei, tā vārds arī pēc

nāves paliks nemirstīgs.

Neviens no mums vēl nav dzimis nemirstīgs, un, ja tas ar

kādu būtu noticis, viņš nebūtu tik laimīgs, kā daudziem

tas liktos.

Eksistē viss tas, kas kustoties dara uz mums iespaidu,

alga viena, vai tas objektīvi eksistē vai ne. Cilvēks

mirst, objektīvi viņš neir, bet kad mēs jūtam iespaidu no

viņa personības, darbiem, domām, tad viņš ir. .. es

dzīvoju citur ārpus sevis, neatkarīgi no miesām, un

dzīvoju tagad, dzīvošu arī vēlāk, kamēr mani darbi darīs

iespaidu. Tā pats daru savu dzīvi un savu nemirstību.

Nemirstība, ja mēs tai būtu varējuši noticēt, būtu

varējusi mūs glābt no domas par savas fiziskās eksistences

galīgumu. Mēs būtu uzskatījuši, ka, kaut arī mūsu dvēseles

savas zemes gaitās atrodas matērijas un fizikas likumu

gūstā, tās no zemes dosies mūžības pasaulē, kas stāv pāri

iznīcības pasaulei ... . Bet tam nav iespējams noticēt bez

pieņēmuma, ka cilvēks sastāv no divām daļām, dvēseles un

miesas, kas var atdalīties un eksistēt neatkarīgi viena no

otras. Diemžēl, bet esošie fakti to noliedz.

Nav pamata uzskatīt, ka Aristotelis ir ticējis indivīda

nemirstībai, uzskatam, kas atbilst Platona mācībai, bet

vēlāk - kristietībai. Viņš tikai ir uzskatījis, ka cilvēki

par tik, par cik tie ir saprātīgas būtnes, saskaras ar

dievišķo, kas savukārt ir nemirstīgs. Cilvēkam ir

iespējams vairot dievišķo savā dabā, un tiekties pēc tā -

augstākais tikumiskais pienākums. Bet gadījumā, ja cilvēks

to īstenotu pilnībā, viņš pārstātu eksistēt kā konkrēts

indivīds. Iespējams, ka tā nav vienīgā iespējamā

Aristoteļa domu interpretācija, bet man šķiet -

visadekvātākā.

Nemirstība ir saprotama šādi: cilvēks piedalās nemirstības

radīšanas procesā, tas ir, mākslā, reliģijā, morālē -

jebkura veida skaistā un labā radīšanā.

Nemirstību sniedz darbs pie kaut kā mūžīga.

Nemirstība, protams, nepilnīga, īstenojas, nešaubīgi,

pēcnācējos.

Nemirstībā dodas ar nelielu bagāžu.

Dvēseles nemirstības dogmats - tā ir pati mierinošākā un

vienlaikus, pati sevis ierobežojošākā doma, kādu vien

cilvēka prāts ir spējīgs pieļaut.