Cilvēks ir pārstājis būt pat cita cilvēka vergu un kļuvis

par lietu vergu.

Katrai lietai ir savs laiks.

Trīs lietas man ir, kas dārgas man: pirmā -

cilvēkmīlestība, otrā - taupība, trešā - nevēlēšanās

izcelties starp citiem cilvēkiem.

Lietas ir labas vai ļaunas tikai attieksmē pret baudu un

ciešanām. Par labām mēs saucam tās, kas spēj rosināt vai

palielināt mūsu baudu vai mazināt mūsu ciešanas ...

Savukārt par ļauno mēs saucam to, kas spēj mums nodarīt

vai palielināt kādas ciešanas vai mazināt kādu baudu...

Tieši proporcionāli lietu pasaules vērtības pieaugumam

pieaug cilvēciskās pasaules devalvācija.

Leģenda vēstī: Frančesko [Asīzes Franciska] māceklis,

vārdā Džinepro bija vientiesīgs draiskulis, likuma burta

pārkāpējs, un tomēr Dieva prātam patīkams vīrs. Viendien,

ar Kristus mīlestības kvēli sirdī, viņš apmeklē visu

aizmirstu slimnieku un viņam jautā: "Vai es varu tevi kaut

kā iepriecināt?" Slimais klusē, sakodis zobus. "Vai gribi,

lai mēs kopā skaitām Tēvreizi, vai arī, lai es tev

padziedu Ave Maria?" Slimais pagriežas pret sienu un

nebilst ne pušplēstu vārdu. "Saki, ko tu gribi, es

izpildīšu katru tavu vēlēšanos." Slimnieks pavērš pret

Džinepro savu seju, pelēku un savītušu, jo viņš augām

dienām bija izticis tikai no šķidrām putrām, un lūdzis

cinksli ar skābētiem kāpostiem. "Nekas nav vieglāk

izdarāms, kā tas!" un Džinepro taisnā ceļā devās uz mežu,

kur ganījās cūkas. Gans gulēja diendusu. Džinepro bez

vilcināšanās sagūsta kādu cūku, to nokauj un žigli, žigli

slimniekam sagatavo kāroto maltīti. Kad cūkas kājiņa ar

lielisku ēstgribu bija notiesāta, slimnieks jutās

stiprināts, viņš lūgsnā salika rokas un pateicās debesu

tēvam, kas bija radījis tādu brāli kā Džinepro. Lai

aizstātu skābos kāpostus, brālis Džinepro stāstīja par

savu pārgalvīgo laupījumu, un abi par to sirsnīgi

izsmējās. Bet cūku gans nesmējās par zādzību un gāja

sūdzēt svētajam Frančesko. Rupjais nedarbs ļoti satrieca

svēto. Džinepro tiek klaušināts. Par liecinieku aicina

apmierināto, labi pabaroto slimnieku un saīgušo, sadrūmušo

cūku ganu. Vientiesīgais Džinepro neliedzas, bet nesaprot,

kā gan var uztraukties par tādu lietu, kā cūkas kāju, kas

kalpoja izsalkuša un slima cilvēka pabarošanai. Uzskatāmi

viņš notēlo notikumu, atzīdamies, ka pats sev nevienu

kumosiņu neesot ņēmis, kaut gan bijis ļoti izsalcis, jo

ilgi bija gavējis un skaitījis lūgsnas. Savu patieso

stāstījumu viņš nobeidz ar vārdiem: "Dievs kungs tik

tiešām redzēja, kādu stiprinājumu un prieku sagādāju

izsalkušajam brālim, un viņš pievēra vienu aci, lai

svētīdams paceltu roku pār mani. Esmu pārliecināts, ka

Jēzus mani atzinīgi uzlūkotu, ja es paņemtu visas pasaules

cūkas, lai iepriecinātu un stiprinātu noskumušos un

slimos." Uz ko Poverello atbildēja: "Varbūt tev taisnība

brāli. Laicīgās lietas ir tik daudz vērtas, cik lielā mērā

tās kalpo tuvcilvēku labā. Prieka vārdā lai tev tiek

piedots!" Leģenda nobeidzas ar to, ka cūku gans, Sančo

Pansas priekštecis, tik lielā mērā aizkustināts, ka

atdāvina cūkas atlikumu vientiesīgajam Džinepro. Šodien

viņi visi trīs roku rokā pastaigājas paradīzē: cūku gans,

vientiesis Džinepro un atlabušais slimnieks. Bet svētais

Pēteris apmierināts smaida savā sirmvecajā bārdā.

Cik gan viegli lietu nosaukt citā vārdā, bet, cik gan

grūti mainīt tās būtību.

Mēs redzam lietas nevis tādas, kādas tās ir, bet gan

tādas, kādi esam mēs paši.

Cik daudz uz pasaules ir man nevajadzīgu lietu!

Lietas nemainās, maināmies mēs.

Lietas eksistē cilvēkiem, nevis cilvēki lietām.

Katrai lietai ir jēga par tik, cik cilvēki tajā to saredz.