Kas atjaunojas ik dien', tam nav jāpārcieš krīzes. Jo

krīzes ir aizkavētas attīstības izraises.

Galvenais ir nenožēlot sevi, netapt sentimentālam,

nepadoties gaušanai. Sentimentalitāte ir pavājināta dzīves

enerģija, ir atlaišanās no pašdarbības un paļaušanās uz

citu palīgu, vismaz līdzcietību. Jo neprātīgāka ir šī

paļaušanās un citu labsirdību, kad taisni gaužas par citu

ļaunsirdību. Gaida labu no tā, kas ļauns! Kad pazemināta

dzīves enerģija, tad nevar saņemties ne uz darbu, ne arī

var skaidri domāt, pazemināta arī domu enerģija. Un, kad

tā paļaujas, tad jākrīt. Tā ir īstā krīze arī traģēdijā,

krīze iekš paša, jo uzvarēts nav neviens, kas sevi

neuzskata par zudušu, par nožēlojumu. Veic tik tas, kas

iekš sevis vienmēr paliek augšā.