Pati lielākā gudrība - savlaicīgi izlabot paša pielaisto

kļūdu.

Gudrība un Mīlestība nekur netiekas.

Nācijas ģēnijs, prāts un gars atklājas tās sakāmvārdos.

Visaugstākā gudrības pakāpe - ir prasme pielāgoties

apstākļiem un saglabāt mieru par spīti ārējiem draudiem.

Pati augstākās cilvēciskās gudrības pakāpe ir prasme

pielāgoties apstākļiem un saglabāt mieru ārēju draudu

priekšā.

[64] Muļķim, kas blakus gudram kaut mūžu nodzīvojis, par

gudrību nav vairāk sajēgas kā karotei par zupas garšu.

Gudrība nav nekas cits, kā zinātne par laimi.

Gudrība - ceļā vismazāk nospiedošā nasta.

Gudrība pārstāj būt gudrība, kad tā kļūst pārāk lepna, lai

raudātu, pārāk nopietna, lai smietos, un pārāk aizņemta ar

sevi, lai meklētu vēl ko izņemot sevi pašu.

Prasme būt gudram slēpjas mākā apzināties to, kas nav

uzmanības vērts.

Spēja saskatīt neparasto ikdienišķajā - nemaldīga gudrības

pazīme.

Fortūna mīl ne īpaši saprātīgus, bet toties drosmīgus

cilvēkus, tādus, kas raduši atkārtot: "Lai notiek tas, kam

jānotiek." Bet gudrība padara cilvēkus neuzņēmīgus, tāpēc

ik uz soļa redzi gudrus cilvēkus, kas dzīvo nabadzībā,

badā ... visur sastopot tikai izsmieklu un naidu. Muļķu

virzienā plūst nauda, savās rokās tie tur valsts varas

stūri un vispār visējādi uzplaukst.

Saskaņā ar stoiķu definīcijām dzīves gudrība nav nekas

cits kā pakļaušanās saprāta vadībai, muļķība turpretim -

pakļaušanās kaislību varai. Bet, lai nu dzīve cilvēkiem

nebūtu gluži bēdīga un drūma, Jupiters tiem piešķīris

daudz vairāk kaislību nekā saprāta, proti, samērā kā

pusunce pret mārciņu. Turklāt vēl saprātu nobīdījis mazā

galvas kaktiņā, atstājot pārējo ķermeni kaislību varā.

Tālāk, vienam saprātam tas nostādījis pretim it kā divus

visvarmācīgākos tirānus: dusmas, kuru cietoksnis ir krūšu

dobums, tātad pats dzīves avots - sirds, un kaislības,

kuras plašā valstība sniedzas līdz pat vēdera galam. Ko

spēj saprāts pret abām šīm varām, to pietiekami rāda visa

cilvēka dzīve. Tas vienīgi var līdz aizsmakumam izkliegt

savu neapmierinātību un atgādināt godīguma noteikumus. Bet

tās atlaiž valgus savam valdniekam, kliedz daudz skaļāk,

līdz beidzot tas, paguris no cīņas, labprātīgi piekāpjas

un padodas.

... ļaudis, kas nodevušies gudrības studēšanai, mēdz būt

visnelaimīgākie kā visur citur, tā it īpaši savos bērnos,

tad es domāju, ka daba negrib, lai šī gudrības sērga

plašāk izplatītos starp mirstīgajiem. Ir zināms, ka

Cicerona dēls bija īsts izdzimtenis. Gudrajam Sokrātam

bija bērni, kas vairāk līdzīgi mātei nekā tēvam, kā to

tieši atzīmē kāds rakstnieks, t.i., tie bija muļķi.

Kā nekas nav muļķīgāks par nevietā liktu saprātu, tāpat

nekas nav negudrāks par ačgārnu gudrību. Jo taču ačgārni

rīkojas katrs, kas nepielāgojas pašreizējiem apstākļiem,

negrib ņemt vērā laiku un vietu, ne arī atcerēties šo

dzīru likumu - "vai nu dzer, vai aizvācies", bet prasa,

lai komēdija vairs nebūtu komēdija. Turpretim īsti prātīgs

būs tas, kas, būdams mirstīgais, nevēlēsies zināt vairāk,

kā mirstīgajam piederas, un līdz ar visu ļaužu vairumu vai

nu labprātīgi piemiedz acis, vai kopā ar to nododas

tīkamiem maldiem. Bet tā jau tieši ir muļķība, teiks man

šie gudrie. Nepavisam negribu to noliegt. Tikai lai jūs

savukārt atzītu, ka tieši tā norisinās dzīves komēdija.