Patmīla - pati lielākā lišķe.

Ja mēs paši sev neglaimotu, tad arī citu glaimi mums

nespētu kaitēt.

Ja mēs neglaimotu paši sev, mūs nemaitātu citu glaimi.

Kas taisnību saka, naktsmāju nedabū.

Viltus un glaimi - asinsradinieki.

Atdarini cilvēkus un viņu noslieces, dari tā, kā dara

viņi, veicini viņu vājības, izrādi sajūsmu par katru viņu

rīcību - un dari ar viņiem ko vēlies; tas ir pats labākais

ceļš, droši vari spēlēt atklātu spēli... . Pārcensties

nebaidies, te pat pats gudrākais cilvēks, kā pēdējais

muļķis, uzķersies, aprīs acis nenomirkšķinājis klajas

muļķības, acīmredzamas blēņas gadījumā, ja šis ēdiens tiks

pasniegts kopā ar glaimu mērci. Nevarētu teikt, ka tas

būtu godīgi, bet ir nepieciešams rast pieeju pie

vajadzīgiem cilvēkiem. Gadījumā, ja cita līdzekļa nav, tad

vainīgs nav tas, kurš glaimo, bet tas, kurš vēlas, lai

viņam glaimo.

Izveicīgi glaimotāji parasti ir ne mazāk izveicīgi

apmelotāji.

Mūsu auss glaimiem - plaši atvērtas durvis, savukārt

patiesībai - adatas acs.

Vairieties no lišķiem - viņi ir pārģērbti zagļi.

Medus ir uz jūsu lūpām, bet sirdīs - žults.

Kuru ciena, tam neglaimo, tāpēc, ka cieņa godā, bet glaimi

izsmej.

Lišķa vārdi ir kā saldi kumosi un iet visai pie sirds.

Neviens nav tik kārs uz glaimiem, kā tas patmīlis, kas

gribēja būt pirmais, bet nekļuva.

Tas, kurš norāda uz manām kļūdām - mans skolotājs, kurš

priecājas par maniem panākumiem - mans draugs, bet tas,

kurš man glaimo - mans ienaidnieks.

Mēdz teikt, ka glaimi esot muļķu barība. Starp citu, cik

gan nav gudru cilvēku, kuri gatavi laiku pa laikam

nogaršot kaut kumosiņu šīs barības!