Mēs uzticamies savām acīm - bet tām ticēt nevar; mēs

paļaujamies un savu sirdi - bet tai nedrīkst paļauties.

Iegaumējiet jel mācekļi: tik tiešām nav viegli iepazīt

cilvēku!

Cilvēkam vienmēr kas trūkst.

Cilvēks nav ne eņģelis, nedz arī dzīvnieks un viņa nelaime

slēpjas apstāklī, ka, jo vairāk viņš tiecas līdzināties

eņģelim, jo vairāk viņš pārtop pa dzīvnieku.

Cilvēks - nemitīga izlikšanās, meli, liekulība ne tikai

citu, bet arī sevis paša priekšā. Viņš nevēlas dzirdēt

patiesību par sevi, izvairās to darīt zināmu citiem. Un

šīs ievirzes, kas ir pretrunā ar saprātu un taisnīgumu, ir

dziļi iesakņojušās viņa sirdī.

Cilvēks - būtne bez spārniem, ar divām kājām un platiem

nagiem, kas spēj apzināties, kas ir valsts.

Cilvēks [..] ir kaut kāda dieva izdomāta rotaļlieta. To

arī vajadzētu ņemt vērā [...]. Jādzīvo rotaļājoties.

Katrs cilvēks nelīdzinās kādam citam, un ar katru dienu

kļūst arvien mazāk līdzīgāks pašam sev.

Cilvēks ir visu lietu mērs - eksistējošo par cik tās

eksistē un neeksistējošo par cik tās neeksistē.

Mūsu laiku cilvēks ir nāvējošs kustonis; pašā viņa

dvēseles pamatā vara un naids. No daudzajiem, dažādiem

pamatiem dabā viņš sev izvēlējies nāvējošo kā galveno un

tā radījis plaisu starp dabu un zemi. Kad cilvēkā kā dabas

ražojumā pamostas arī labu vēlošas jūtas, tad viņam tās

arī top vērstas no nāvējošām dziļām. Viņš gribētu justies

tuvāk dabai un tuvina sev puķes, bet ieslēdz tās savā

šaurā telpā, kur tās nīkst. Viņš grib mīlēt kustoņu, bet

dziedātāju putniņu liek krātiņā un māju kustoņus dara par

mēmiem vergiem. Viņš grib mīlēt sev līdzīgu, bet tad tam

jātop par viņa īpašumu kā nedzīvai mantai. Mīla ir

augstākais princips dabā no sākta gala. Ir laiks tapt no

kustoņiem par cilvēkiem arī mums.

Ir vērts būt par kārtīgu cilvēku. Vismaz neviens tevi

neapskaudīs.

Ir nepieciešams, lai cilvēks saprastu, ka viņš - ir šīs

pasaules radītājs un saimnieks, ka viņš ir atbildīgs par

visām nelaimēm uz zemes, un, ka arī viņam pašam pienākas

slava par visu to labo, ko sasniedz dzīvē.

Tā jau cilvēks ir iekārtots: mūžīgi tiecas pēc tā, kā

viņam nav.

Neviens nedzimst ne krietns, ne zemisks. Tik paša darbi

cilvēku dara par godājamu vai nicināmu.

Katrā no mums ir divi cilvēki, no kuriem otrais nosoda to,

ko dara pirmais.

Būt cilvēkam - nozīmē izprast savu atbildību. Izjust kaunu

trūkuma priekšā, kurš, kā varētu likties, nemaz nav no

tevis atkarīgs. Lepoties par katru savu biedru uzvaru.

Apzināties, ka iemūrējot savu ķieģeli, tu palīdzi būvēt

pasauli.