Altruisms - tas ir kas vairāk par vienkāršām simpātijas

jūtām. Tā vēl ir atbildība citam pret citu.

Altruisms - no līdzcietības cēlies gribasspēks.

Altruisms nav tikai labums, kas sniegts citiem cilvēkiem.

Egoistiskā aspektā tas kalpo arī par pilnvērtīgas laimes

avotu.

Esi altruists - cieni citu egoismu.

Dzīvo tikai tas, kas ne tikai vien sev dzīvo.

Pat, ja altruisms nāk no tīras sirds, tā pamatā ir

nevēlēšanās būt par cita nelaimes liecinieku.

Altruisms nav dabisks, tas vienmēr rodas tikai no

patības, no patmīlas pārvarēšanas. Patmīla vienmēr ierodas

pirmā, sevišķi stipri tā izpaužas bērnā. Patmīlu arī

pārspēj tikai īslaicīgi, un tā izlaužas uz āru arī tikai

pašos labākajos. Un tomēr nav nekas tik mīlīgs, maigs,

patiess, tīrs kā bērns, un nekas nav tik šausmīgi

egoistisks. "Topiet kā bērni" - nav jāuzņem alegoriski,

bet burtiski: "Mīliet paši sevi! " - Bērni taču bieži

atdod vislabāko kumosu ne pēc pavēles, bet tādēļ, ka tas

viņiem sagādā prieku, tāpat kā sagādā prieku darīt labu.

Jūs dūšīgi lamājat kristīgo ticību, un tās vergu tikumi un

morāle ir jums visiem dziļi asinīs, bet jūs gribat to

noliegt un krāpjat citus un paši sevi, dēvējat sevi par

altruistiem. Un tomēr altruists nav nekas cits kā

filozofējoša āksta drānās iebāzts kristietis. Jūs ceļat

savos plecos tādu pašu vainas apziņas un respekta

nospiedošo pienākumu nastu kā kristietis, tikai

bezkristīgā mierinājuma garā nabago bezapziņas ticībā.

Jums vajag justies nožēlojamāk nekā parasti cilvēki jūtas.

Jūs apspiestajiem nevarat īsti palīdzēt, un, ja jūs tomēr

esat palīdzējuši, tad esat melojuši paši sev. Tad jūs esat

bijuši egoisti un glābjamos padarījuši par egoistiem. Ko

tad citādi lai nozīmētu jūsu mācība par naidu uz laiku?

Nesprediķojiet kautrīgu mīlestību, bet gan patmīlu.