Neticamais

Dažreiz notiek neticamais:
No rīta pamosties apzeltīts
Un veries spogulī kā svētbildē.
Izej ārā mirdzēdams
Un, ja arī neticētu,
Ja nepavisam neticētu,
Dzirdi eņģeļu spārnus švīkstam.

/Veronika Strēlerte/

No nākotnes ja skatās -
Viss ir pērns.
Man vecāmāte teica:
''Dievs nav mazais bērns.''

Viņš stāv tur nākotnē,
Viņš redz, ka vārpas vārpos.
Viņš arī redz,
kā es te maziņš kārpos.

Kas sarūsēs, lai rūs -
viss iet un plūst.
Tur, kur Viņš stāv,
Tur jauna zvaigzne būs.

/Imants Ziedonis/

Es vārgu sakni aplēju,
Un Dievs man teica paldies.

Es māri smilgā piecēlu,
Un Dievs man teica paldies.

Es sēnei sūnas norausu,
Un Dievs man teica paldies.

Es putnu ligzdā iecēlu,
Un Dievs man teica paldies.

Un tad es zālē atlaidos
Un līksms augšup raudzījos,
Un teicu Dievam - paldies.

/Andrejs Eglītis/

Priecājies!

Priecājies, tavi trauki ir neizsmeļami,
Tava maize ir neapēdama,
Tava bēda ir neizraudama,
Priecājies!

Priecājies, tev saule uz labā pleca,
Tumsa uz kreisā,
Zvaigznes šūpojas skropstās,
Priecājies!

Priecājies par melnu spīti,
Priecājies par baltu velti,
Tavu pili var nojaukt vienīgi Dievs.

Priecājies!

/Anna Rancāne/

Un, kamēr mazs, brūns teliņš
Caur brūnu govi rit,
Jūs arī varat paspēt
Kaut ko vēl padarīt.

Ne cerību, tad vāzi
Spraust pilnu puķu kātiem
Vai vakaru šo pilnu
Ar vārdiem nerunātiem.

Vai piepildīt šo saimi,
Šo sētu un šo namu,
Šo tautu un šo zemi
Ar kaut ko piepildāmu.

Kad vakars zelta zvaigznes
Kā mākslinieks sviež tušā -
Jūs arī varat darīt
Kaut ko no nebijušā.

/Imants Ziedonis/

Sapnis

Sapnī maziņš rūķītis man nāk
un ar mani atkal tiepties sāk:
- Iztaisi man tā un tā, un tā -
vienu nakti ogles melnumā,
vienu rītu ogles sārtumā. –
Taisītu. Bet pasaki – no kā?
- Esi dzejnieks – taisi no nekā.

Lūdzu, un tad uztaisi vēl tā,
lai šai rītā feja pretī nāk,
lai mums mūžs ir egles staltumā,
lai mums mūžs ir ievas baltumā,
lai mēs noreibtu no salduma...
Es tam vēlreiz prasu – bet no kā?
- Esi dzejnieks – taisi no nekā. –

Paiet nakte ogles melnumā,
aizkvēl rīti ogles sārtumā,
aiziet mūži egles staltumā,
nobirst mūži ievas baltumā,
esi noreibis no salduma...
Kur ir rūķītis? Nu, kā tad tā...
Jāsāk viss no gala. No nekā.

/Ojārs Vācietis/

Pasaka

- Šai kalnā roc, -
Tā Laima nāk un saka,
Starp vērmeļceriem vīd
Un pēkšņi pazūd taka.
Es roku vienu dienu,
Trejas, trejdeviņas...
Kā zalktis zelta zobens
Izmests spīd uz ciņa.
Pēc - vara gredzens zaļš,
Reiz mīlestībā dotais,
Bet dienā nākamajā -
Izkapts nerūsoša.
Tas zobens milžiem būs,
Kas iet par gaismu karot,
Bet gredzens uzticībā
Mūžiem pāri staros.
Kā senis darba vīram
Rokās izkapts šņākos.

/Skaidrīte Kaldupe/

Man vaicā ļaudis:
- Kur? Un kāds būs tavai laimei sākums?
- Mans - atradēja prieks,
Prieks - citiem tālāk dots! -
Lauž Laima vērmeļcerus:
- Roc! Vēl roc! Vēl roc!

Laimes putns

Ai, senās, labās bērnu dienu teikas,
Kur laimes putns dziļos mežos mīt!

Aiz gada gads -
cik daudzi māja sveikas
Un solīja -
gan noķersi to rīt.

Ja izdosies, tad tikai nelaid vaļā,
Tad turi ciet, cik vien spēka ir,
Jo bieži gadās - dzīves dienas skaļās
Ar svešām rokām kādu lapu šķir.

Tad - turi ciet!
Un mostas teika vecā,
Un laimes putnam plauksta ticēt var,
Kad viņš ar dziesmu
Nosēstas uz pleca,
Un tavi čuksti manu vaigu skar:
- Jel turi ciet!...-
Es saprotu, es dzirdu.

/Harijs Heislers/

Un atbalsojot
vēji logā elš,
Bet brīdi vēlāk pats jau sevi tirdu -
Cik spēka maz, bet cik vēl tāls ir ceļš.
Tas aicinot pār ziliem kalniem lokās,
Kur jauna diena gail kā ugunsgrēks...
Es turēšu!
Ja vajadzēs, - man rokās
Būs visas Zemes pievilkšanās spēks!

Tu esi droša, un es esmu drošs,
Pārējais viss ir aizejošs.
Pārējais viss no dzīves šīs
Tā kā mākonis izdzisīs.

Tu esi. Es esmu. Pārējais viss
Tā kā lapas no kokiem ris.
Pārējais - tas pārejošs.
Tikai tu esi droša un es esmu drošs.

/Imants Ziedonis/

Esi

Esi vismazākais
Savā lielumā,
Būsi vislielākais
Savā mazumā.

Esi viszemākais
Savā augstumā,
Būsi visaugstākais
Savā zemumā.

/Andrejs Eglītis/

Pats

Priekš citiem darbodamies, attīsti
Pats savus spēkus negurstošā karā -
Un mūžīgs darba lauks būs tavā varā
Un mūžam jaunots spēks un ieroči.

Bet sargies būt kā nabadzīgie garā,
Kas, sevi projām sviežot, laimīgi -
Uz tevi spļaus un samīs tevi barā.

Pats cīnies, palīdz, domā, spried un sver,
Pats esi kungs, pats laimei durvis ver.

/Rainis/

Nav

Nav tāda, ko nevar.
Ja ir - tad jāvar!
Kaut plaukstām jūra
Jāizsmeļ,
Kaut zemes smagums
Jāpaceļ. -
Nav tāda, ko nevar.
Ja ir - tad jāvar!

/Andrejs Eglītis/

Nost reiz skumību metīšu tumšo,
Beigšu pēc nāves reiz ilgoties,
Iesākšu ticēt, ka mērķis ir dzīvei,
Gan tad nāks spēks, gan labāki ies.

Tumšajā zilumā spīguļo zvaigznes,
Mūžīgā kārtībā kustas to bars;
Cilvēka likteņa drūmajos viļņos
Valda bez rimšanas dievības gars.

Īss gan izrādās dzīvības sprīdis,
Tuvu ir kopā - šūpulis, kaps;
Tomēr no svara ir katris brīdis,
Dzīve ir laba, kad mērķis ir labs.

Tādēļ projām skumību, bēdas!
Strādāšu, centīšos, vēl man ir laiks;
Labošu pagātnes riebīgās pēdas,
Laime nāks atpakaļ, priecīgs būs vaigs.

/Eduards Veidenbaums/