Miķeļi

Miķeļdiena, ko agrāk devēja arī par Apjumībām jeb Jumja dienu – 29. septembris ir pļaujas svētki – šīs dienas rītā sentēvi kāvuši aunu, vārījuši to un tad gājuši tīrumā nopļaut pēdējo labības kušķīti, kas iepriekš šim nolūkam tika īpaši atstāts. Tādējādi tiek noslēgti visi zemes darbi, ļaujot tai atpūsties līdz pavasarim. Vienīgie, kam vēl tika ļauts augt, bija kāposti. Uzskatīja, ka līdz šai dienai visa labība bija jāsaved zem jumta, jo Miķelis pats uz balta zirga atjāja un pārbaudīja, vai tas izdarīts. Vasaras strādniekiem šajā dienā beidzās darbi, bet govīm tā bija pēdējā ganu diena, uzskatot, ka nu ziemai sniega vārti vaļā.

Tā kā Miķeļi sakrīt ar rudens saulgriežu laiku, tumsa kopš tās iegūst savu pārsvaru pār dienu un sākas veļu laiks. Rudens saulgriežu svinībām raksturīgas divu atšķirīgu raksturu izdarības – saulgriežu svinības, kur galvenā loma ir Dievadēlam Miķelim, un ražas novākšanas izdarības ar Jumja godināšanu. Jumis senlatviešiem bijis auglības un svētības nesējs. Tā kā vārdam „jumis” ir divas nozīmes – atvasinājumā no senindiešu valodas – „sapārots” un ”jumt, darināt jumtu”, viņa simbols ir divas vārpas uz viena stiebra, divi linu stiebri, kas saauguši kopā, ceriņzieds ar vairāk nekā pierasts ziedlapiņām.

Pamostoties dabai, Jumis ir nomodā par visiem darbiem dravā, savukārt rudzu laikā viņš priecājas par druvu un tīrumu auglību. Senāk jumja simbolu sprauduši pie cepures, likuši naudas makā, kā arī iepinuši līgavas vainagā, lai jaunais pāris labi sadzīvotu. Uzskatīja, ja Jumi atrod jauna pļāvēja, tā izies pie vīra, ja precēta – tai gaidāmi dvīnīši, savukārt, ja saimniece – labi padosies lopi. Jumis ir arī pēdējā labības sauja uz lauka, labības un druvas dievs, kas saimniecībai nes laimi un veselību. No katras labības, ko beidz pļaut, mēdza nopīt vainagu un glabāt to visu gadu, lai mājās būtu svētība.

Latviešu tautasdziesmās Miķelis dēvēts par labu un bagātu vīru, kā arī maizes tēvu. Līdzīgi Ūsiņam, arī Miķelis rūpējas par zirgiem, lai arī viņa rūpes par tiem iestājas rudenī.

Turklāt šie svētki skaitījās arī par pēdējo gada dienu, kad jaunie puiši varēja bildināt nolūko meiteni un dzert derības. Ja līdz Miķeļdienai precinieki nebija sagaidīti, šīs cerības nācās atlikt uz nākamo gadu.

Viena no šīs dienas tradīcijām bija ar dažādu burvestību palīdzību aizbaidīt peles un žurkas, kas apdraudēja ražas krājumus.

Ko ēd: Miķeļdienā klāts balts vai dzeltens galdauts, vai arī nebalināta lina galdauts. Galds rotāts labības kūlīšiem, vārpu vainagiem un pīlādžu zariem.

Miķeļu pirmā diena noslēdzās ar mielastu laukā pie ugunskura, bet otrajā dienā rīkotais svētku mielasts īpaši bagāts bija ražas ienākšanās dēļ. Miķeļdienā uz galda nekā netrūka un valdīja pārticība, jo tikko ir beidzies ražas novākšanas laiks. Svētku galdam tika kauts gailis, sivēns vai auns, ceptas karašas, vārīti kāposti un brūvēts alus. Mielastam saimniece cepusi īpašu jumju maizi, bet saimnieks alus iesalam ņēmis graudus no katras sējamās labības. Vispirms no maizes klaipa pa riecienam griezuši saimnieks un saimniece, tad pārējie saimes ļaudis.

Ticējumi:

Ja Miķeļos vēl ozoliem zīles, būs dziļi Ziemassvētki.

Miķelī cūkas jākauj, lai gaļa labi pastāv.

Lietus Miķeļos vēsta siltu ziemu.

Veļu laiks sākas nedēļu pirms Miķeļiem un beidzas nedēļu pirms Mārtiņiem.

Ja lapas nobirst pirms Miķeļiem, būs silts un agrs pavasaris, ja pēc – vēls un auksts.

Svētki tautasdziesmās:

Miķeļam gaili kāvu

Deviņiemi cekuliem,

Lai tas man jaunu gadu

Rudzus, miežus audzināja.